Brauciens uz Kanādu bija izlīgšanas, dziedināšanas un cerības svētceļojums
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Tā kā Romu jau ilgāku laiku ir pārņēmis liels karstums, tad pāvesta vadītā – pēc vasaras pārtraukuma pirmā – vispārējā audience notika nevis zem klajas debess Svētā Pētera laukumā, bet Pāvila VI zālē, Vatikānā. Iesākot uzrunu Francisks paskaidroja, ka viņa ceļojuma galvenais iemesls bija satikšanās ar Kanādas iezemiešu tautām, lai apliecinātu tām savu tuvību, izteiktu savas sāpes, un lūgtu piedošanu par to kristiešu, tai skaitā, katoļu viņiem nodarīto ļaunumu, kuri pagātnē sadarbojās ar valdību piespiedu asimilācijas politikas īstenošanā.
Atgādinot vizītes moto “Iet kopā”, Svētais tēvs paskaidroja, ka izlīgšanas un dziedināšanas gājums ietver sevī vēstures iepazīšanu, cietušo uzklausīšanu, notikušā apzināšanos un īpaši atgriešanos un mentalitātes maiņu. Pāvesta veiktais “gandarīšanas svētceļojums” sastāvēja no trīs posmiem – tas sākās Edmontonā, turpinājās Kvebekā un noslēdzās Ikaluitā.
Pirmā satikšanās ar iezemiešu pārstāvjiem notika Maskvacis pilsētā, netālu no Edmontonas. “Mēs kopā kavējāmies atmiņās”, sacīja Francisks, norādot uz pirmo soli. Runa bija gan par labajām, gan sāpīgajām atmiņām. Otrais solis bija izlīgšana. “Tas nebija savstarpējs kompromiss”, viņš paskaidroja. “Tā būtu ilūzija, izrāde. Mēs ļāvām Kristum, kurš ir mūsu miers (sal. Ef 2, 14), mūs samierināt.” Trešais solis – dziedināšana. Tas tika sperts arī Svētās Annas ezera krastā, un tas notika Svētās Annas un svētā Joahima liturģiskās piemiņas dienā. “Mēs visi varam smelt no Kristus, ūdens avota”, uzsvēra pāvests, “un tur, Jēzū, mēs piedzīvojām Tēva tuvību, kurš dziedina mūsu ievainojumus un arī dāvā grēku piedošanu. Šajā piemiņas, izlīgšanas un dziedināšanas ceļā dzimst cerība Baznīcai Kanādā un visur citur”. Francisks piebilda, ka Emmausas mācekļi soļoja kopā ar Jēzu: ar Viņu un pateicoties Viņam, tie atbrīvojās no sakāves un viņos atdzima cerība (sal. 24, 13-35).
Turpinājumā pāvests atskatījās uz satikšanos ar vietējo Baznīcu un Kanādas valdību. “Valdību, iezemiešu vadītāju un diplomātiskā korpusa priekšā,” viņš sacīja, “es vēlreiz apliecināju Svētā Krēsla un vietējo katoļticīgo kopienu reālo vēlmi popularizēt pamatkultūras, veicot atbilstošus garīgos pasākumus un piegriežot vērību [iezemiešu] tautu paražām un valodām. Vienlaikus es norādīju, ka kolonizējošā mentalitāte šodien izpaužas dažādās ideoloģisko kolonizāciju formās, kas apdraud tautu tradīcijas, vēsturi un reliģiskās saites, nolīdzinot atšķirības un koncentrējoties tikai uz tagadni un nereti atstājot novārtā pienākumus pret vājākajiem un trauslākajiem. Tāpēc runa ir par veselīga līdzsvara atgūšanu, harmonijas atgūšanu”.
Francisks piebilda, ka harmonija ir kas vairāk nekā līdzsvars. Harmonija ir kaut kas cits. Atgūt harmoniju starp modernismu un senču kultūrām, starp sekularizāciju un garīgajām vērtībām. Un tā ir Baznīcas misija. Baznīca ir aicināta visā pasaulē liecināt, ‘sēt’ universālās brālības sēklu, kas tādā veidā ļauj respektēt un attīstīt vietējo dimensiju ar savām daudzējādajām bagātībām.
Katehēzes noslēgumā pāvests vēlreiz pateicās Kanādas valdībai un Baznīcai. Runājot par vizītes pēdējo posmu – tikšanos ar jauniešiem un vecajiem ļaudīm Inuitu zemē, viņš atzina, ka šo un īpaši pēdējās tikšanās laikā sajuta kā tādu “sāpīgu pļauku” par to, ko šie cilvēki piedzīvoja, kad tiem savā laikā, šīs asimilācijas politikas dēļ, nācās zaudēt savus bērnus. Tas bija ļoti sāpīgs brīdis – teica pāvests, runājot par tikšanos Ikaluitā. Vienlaikus viņš atgādināja, ka tas bija vajadzīgs. Mums ir tieši jāpaskatās uz savām kļūdām un grēkiem.
“Arī Kanādā šī kardinālā kombinācija – jaunieši un vecie ļaudis ir laiku zīme”, sacīja Francisks. Viņš novēlēja, lai Kanādas pamattautu spēks un miermīlība kalpo kā paraugs visām iezemiešu tautām, lai tās nevis noslēgtos sevī, bet sniegtu savu svarīgo ieguldījumu brālīgākas cilvēces labā, kura prastu mīlēt radīto un Radītāju.
