Pāvests par Gara augļiem: prieks vairojas, ja tajā dalāmies
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Gara augļi ir žēlastības un mūsu brīvības sadarbības rezultāts – sacīja Svētais tēvs. Ne visi Baznīcā var būt apustuļi vai pravieši, bet visiem ir jābūt mīlošiem, pacietīgiem, pazemīgiem, miera, bet nevis karu nesējiem.
Turpinājumā publicējam pāvesta uzrunas pilno tekstu (tulkoja pr. Kārlis Miķelsons).
«Dārgie brāļi un māsas, labdien!
Pēc tam, kad esam runājuši par svētdarošo žēlastību un tad par harizmām, šodien es vēlētos pakavēties pie trešās realitātes. Pirmā – svētdarošā žēlastība, tad – harizmas, un kāda ir trešā? Tā ir realitāte, kas ir saistīta ar Svētā Gara darbību: „Gara augļiem“. Svētais Pāvils tos uzskaita vēstulē galatiešiem. Viņš raksta, ieklausieties uzmanīgi: „Gara augļi ir mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labvēlība, uzticība, lēnprātība, savaldība“ (5, 22). Deviņi. Tie ir Svētā Gara augļi. Taču kas ir šis “Gara auglis”?
Atšķirībā no harizmām, kuras Gars Baznīcas labumam dāvā tiem, kuriem vēlas un kad vēlas, Gara dāvanas – atkārtoju: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labvēlība, uzticība, lēnprātība, savaldība – ir sadarbības starp žēlastību un mūsu brīvību rezultāts. Šie augļi vienmēr izsaka cilvēka radošumu, kurā „ticība darbojas mīlestībā“ (Gal 5,6), dažreiz pārsteidzošā un iepriecinošā veidā. Ne visi Baznīcā var būt apustuļi, ne visi var būt pravieši, ne visi var būt evaņģēlisti, ne visi; bet visi bez izņēmuma var un tiem vajag būt mīlošiem, pacietīgiem, pazemīgiem, miera nesējiem un tā tālāk. Jā, mums visiem ir jābūt mīlošiem, pacietīgiem, pazemīgiem, miera, bet nevis karu nesējiem.
Starp Gara augļiem, kurus uzskaitījis apustulis, man patīk izcelt vienu, atsaucoties uz apustuliskā pamudinājuma Evaņģēlija prieks pirmajiem vārdiem: “Evaņģēlija prieks piepilda sirdi un visu dzīvi tiem, kas sastop Jēzu. Tie, kas ļauj, lai Viņš tos atpestī, tiek atbrīvoti no grēka, skumjām, iekšējā tukšuma, vientulības. Kopā ar Jēzu vienmēr dzimst un atdzimst prieks” (nr. 1). Protams, reizēm būs skumju brīži, taču vienmēr būsim mierā. Kopā ar Jēzu valda prieks un miers.
Priekam, kas ir Gara auglis, ar ikvienu cilvēciska prieka izpausmi ir kopīga piepildījuma un apmierinājuma sajūta, kas liek ilgoties, lai tas saglabātos vienmēr. Tomēr no pieredzes zinām, ka tas tā nenotiek, jo šeit lejā viss paiet tik ātri. Viss paiet ātri. Padomāsim kopā: jaunība paiet ātri, veselība, spēks, labklājība, draudzība, mīlestības… Tas viss paiet ātri. Pie kam, arī ja šīs lietas nepārietu ātri, pēc kāda laika ar tām vairs nepietiek vai pat iestājas apnikums, jo, kā teica Svētais Augustīns, vēršoties pie Dieva: “Tu mūs esi radījis sev, Kungs, un mūsu sirdis ir nemierīgas, līdz tās atrod atpūtu tevī”[1]. Sirds ir nemierā, tā tiecas pēc skaistuma, miera, mīlestības, prieka.
Evaņģēlija prieks, evaņģēliskais prieks, atšķirībā no katra cita prieka, var atjaunoties ik dienas un kļūt lipīgs. “Tikai pateicoties tam, ka sastopam – vai atkal no jauna sastopam – Dieva mīlestību, un tam, ka šī sastapšanās pāraug laimīgā draudzībā, mēs tiekam atbrīvoti no savas nošķirtās apziņas un pašpietiekamības. […] Un tieši šeit ir mūsu evaņģelizācijas centienu pirmavots. Jo kā gan cilvēks, saņēmis šo mīlestību, kas atkal piešķīrusi viņa dzīvei jēgu, varētu nedalīties tajā ar citiem? (Evaņģēlija prieks 8). Tā ir prieka, kas ir Gara auglis, divkāršā īpašība: tas ne tikai nav pakļauts neizbēgamajam laika nodilumam, bet arī vairojas, daloties tajā ar citiem! Patiess prieks tiek dalīts ar citiem. Tas ir lipīgs.
Pirms pieciem gadsimtiem šeit, Romā, dzīvoja kāds svētais vārdā Filips Neri. Viņš ir iegājis vēsturē kā priecīgais svētais. Ieklausieties labi: priecīgais svētais! Savas oratorijas nabadzīgajiem un pamestajiem bērniem viņš teica: “Bērni, esiet priecīgi; es nevēlos skrupulozitāti un melanholiju; man pietiek ar to, ka jūs negrēkojat”. Un atkal: “Uzvedieties labi, ja varat!”. Bet mazāk pazīstams ir viņa prieka avots. Svētais Filips Neri tik ļoti mīlēja Dievu, ka dažreiz likās, ka viņa sirds pārsprāgs krūtīs. Viņa prieks, vispilnīgākajā mērā, bija Gara auglis. Svētais piedalījās 1575. Jubilejas gadā, kuru viņš bagātināja ar tradīciju, kura vēl joprojām turpinās, apmeklēt septiņas baznīcas. Viņš savā laikā patiesi evaņģelizēja caur prieku.
Tas viņam bija nācis no Jēzus, kurš vienmēr un visu piedeva. Iespējams, kāds no mums var padomāt: “Es taču izdarīju šo grēku, un tas netiks piedots…”. Ieklausieties vērīgi: Dievs piedod visu, Dievs piedod vienmēr. Lūk, tas ir prieks: saņemt no Dieva piedošanu. Un priesteriem un biktstēviem es vienmēr saku: “Piedodiet visu, pārāk daudz nejautājiet, bet piedodiet visu, visu un vienmēr”.
Vārds “Evaņģēlijs” nozīmē priecīgo vēsti. Tāpēc to nevar nodot ar gariem ģīmjiem un aptumšotu vaigu, bet gan ar prieku, kāds piemīt tam, kurš ir atradis apslēpto mantu un dārgo pērli. Atcerēsimies Svētā Pāvila pamudinājumu, ar kuru tas vērsās pie filipiešu Baznīcas ticīgajiem un tagad vēršas pie mums: “Vienmēr priecājieties Kungā, es vēlreiz saku: priecājieties. Jūsu lēnība lai ir zināma visiem” (Fil 4, 4-5).
Dārgie brāļi un māsas, esiet priecīgi ar Jēzus prieku savās sirdīs. Paldies!»
[1] Atzīšanās, I,1.
