Pāvests Jānis Pāvils I pasludināts par svētīgu
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Auctoritate nostra Apostolica facultatem, facimus, ut venerabilis servus Dei Ioannes Paulus I, papa, beati nomine in posterum appellatur...
Ar savu apustulisko autoritāti mēs atļaujam no šī brīža Dieva kalpu pāvestu Jāni Pāvilu I saukt par svētīgu – ar šo formulu pāvests Francisks paaugstināja altāru godā Albino Lučani. Jaunā svētīgā liturģiskās piemiņas diena tiks atzīmēta 26. augustā, tādā veidā pieminot to dienu, kad 1978. gadā viņš tika ievēlēts par 263. apustuļa Pētera pēcteci. “Smaidošā pāvesta” beatifikācijas dievkalpojumu, kura pirmajā daļā lija stiprs lietus, koncelebrēja 500 kardināli, bīskapi un priesteri. Viņu vidū bija arī Rīgas arhidiecēzes palīgbīskaps Andris Kravalis.
Homīlijā pāvests komentēja Lūkasa evaņģēlija fragmentu, kurā Jēzus ļaužu pūlim norāda, ka jāmīl Viņu vairāk par visu un jānes savs krusts (sal. Lk 14, 24-35). Tas, kurš nemīl Jēzu vairāk par saviem tuviniekiem, nenes savu krustu un neatraisās no pasaulīgajiem labumiem, nevar būt Viņa māceklis. Evaņģēlists atklāj, ka Jēzum seko liels pūlis, daudz cilvēku. Daļu no viņiem varbūt bija aizkustinājuši Jēzus vārdi vai žesti, un tie saskatīja Viņā cerību savai nākotnei. Ko šādā gadījumā būtu darījis kāds pasaulīgais līderis? – jautāja Francisks. Ko mēs redzam mūsdienās? Ko dara kāds “skolotājs”, vadītājs, redzot, ka ar savu harizmu tas spēj piesaistīt cilvēkus – īpaši krīzes laikā, kad tautā virmo emocijas, kad cilvēki baidās par kaut kādu iespējamo apdraudējumu?
Emociju iespaidā mēs paļaujamies uz tiem, kuri veikli un viltīgi prot izmantot situāciju. Viņi, izmantojot cilvēku bailes, stādās priekšā kā “glābēji”, kuri atrisinās problēmas, taču īstenībā tiem interesē tikai sava tēla spodrināšana un vara. Tie grib visu turēt savās rokās – norādīja pāvests, piebilstot, ka Dieva stils ir pavisam citādāks.
uzsvēra Francisks. Taisni pretēji, šķiet, ka Viņu uztrauc tas, ka ļaudis Viņam seko ar eiforiju un pārāk lielu entuziasmu. Tāpēc Viņš pieprasa, lai katrs no mums ļoti vērīgi pārdomātu savas motivācijas, to, kāpēc mēs Viņam sekojam un kādas ir ar to saistītās sekas.
Mēs nevaram sekot Jēzum, pasaulīgu nodomu vadīti. Aiz ļoti spožas ārējas dievbijības var slēpties tikai savu vajadzību apmierināšana, dzīšanās pēc personīgās slavas, vēlme iegūt kādu augstāku vietu, visu kontrolēt, iegūt privilēģijas un tml. Svētais tēvs atzina, ka tas notiek kristiešu vidū. Taču tas nav Jēzus stils. Ja kāds seko Jēzum savtīgu interešu vadīts, viņš ir sajaucis ceļu.
Kungs no mums pieprasa citādāku nostāju. Sekot Viņam nozīmē arī “nest krustu” – skaidroja Svētais tēvs. Tas nozīmē uzņemties savas un citu nastas, dāvāt savu dzīvi, nevis to piesavināties, veltīt sevi citu labā ar tādu pašu mīlestību un žēlsirdību, ar kādu Viņš mūs mīl. Runa ir par izvēlēm, kas aptver visu mūsu eksistenci. Taču lai mēs to spētu, mums ir vairāk jāraugās uz Viņu nekā uz sevi, jāmācās mīlēt, smeļot šo mīlestību no Krustāsistā. Tur mēs redzam mīlestību, kas atdod sevi līdz galam un bez ierobežojumiem. “Mīlestības mērs pastāv tanī, ka mīlam bez mēra”, piebilda Francisks. Viņa priekšgājējs, svētīgais Jānis Pāvils I ir teicis, ka Dievs mūs mīl ar tādu mīlestību, kurai nav norieta (sal. Angelus, 10.09.1978). Šī Dieva mīlestība atspīd pār mums un izgaismo pat vistumšākās naktis. Mēs esam aicināti būt šīs mīlestības augstumos – pat ja tas prasa upuri, neizpratni, vientulību un pat vajāšanas.
Pāvests norādīja, ka mums ir jāiet līdz galam mīlestībā. Ja mēs atsakāmies sevi dāvāt, tad atstājam lietas nepabeigtas, kaut kur pusē. Tās var būt attiecības, darbs, mums uzticētie uzdevumi, sapņi un pat ticība. Un tad dzīvojam “pa pusei”. Dzīvot pa pusei nozīmē tā arī nekad nespert izšķirošo soli. Jēzus prasa sekojošo: izdzīvo Evaņģēliju un tu izdzīvosi dzīvi – nevis pa pusei, bet līdz galam. Dzīvo saskaņā ar Evaņģēliju, izdzīvo dzīvi, bez kompromisiem.
Tā dzīvoja jaunais svētīgais Jānis Pāvils I – atzina Francisks. Evaņģēlija priekā, bez kompromisiem, mīlot līdz galam. Viņš bija pazemīgs Kunga kalps. Ar savu smaidu viņš izstaroja Kunga labestību. Skaista ir Baznīca, kuras vaigs ir līksms, mierīgs, smaidīgs, Baznīca, kas nekad neaizslēdz durvis, kas neapbēdina sirdis, kas nesūdzas un netur aizvainojumu, kas nav dusmīga, nav neiecietīga, nerāda drūmu seju, necieš no nostaļģijas pēc pagātnes – sacīja pāvests.
Noslēdzot homīliju, viņš aicināja lūgt svētīgā Jāņa Pāvila I aizbildniecību, lai viņš mums izlūdz neviltotu “dvēseles smaidu”. “Kungs, pieņem mani tādu, kāds es esmu, ar maniem trūkumiem, taču ļauj man kļūt tādam, kādu tu mani vēlies”, lūdzās Francisks ar jaunā svētīgā lūgšanas vārdiem.
