Kazahstānas aicinājums – būt par "satikšanās zemi"
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Uzrunas sākumā Svētais tēvs apliecināja, ka ir ieradies kā “miera svētceļnieks”, kurš meklē dialogu un vienotību. Mūsdienu pasaulei tas ir steidzami vajadzīgs – viņš sacīja. Tai ir atkal jāatgūst harmonija, ko Kazahstānā labi simbolizē tautas mūzikas stīgu instruments dombra. Pirms turpināt par vienotību, Francisks citēja sava priekšgājēja – svētā Jāņa Pāvila II 2001. gadā teiktos vārdus par Kazahstānu: “Mocekļu un ticīgo zeme, deportēto un varoņu zeme, domātāju un mākslinieku zeme”. Tā ir zeme, kas pieredzējusi lielas ciešanas. “Kā lai īpaši nepiemin ieslodzījumu vietas un masu deportācijas nometnes”, teica Francisks, norādot, ka ciešanu un pārbaudījumu pieminēšana ir svarīga, lai vērstos pretī nākotnei, pirmo vietu ierādot katra cilvēka un katras etniskās, sociālās un reliģiskās grupas cieņai.
Dumbra ir divstīgu instruments. Arī Kazahstānu raksturo spēja veidot harmoniju “starp divām paralēlām stīgām” – turpināja pāvests. Runa ir par krasi atšķirīgām temperatūrām, tradīciju un progresu, aziātisko un eiropeisko. Kazahstāna ir “tilts starp Eiropu un Āziju”. Dombras stīgas parasti skan kopā ar citiem instrumentiem. Harmonija nobriest un pieaug kopībā. Šajā zemē sadzīvo 150 etniskās grupas un tās iedzīvotāji runā vairāk nekā 80 valodās. Kazahstānas aicinājums – būt par “satikšanās zemi”.
Francisks atgādināja, ka reliģijām ir vajadzīga izpausmes brīvība. Reliģiskā brīvība ir pilsoniskās līdzāspastāvēšanas labākais šūpulis – viņš sacīja. Ilgas pēc brīvības ir ieliktas katra cilvēka sirdī. Tās aizsardzība ir vienīgais nosacījums tam, lai varētu notikt reālas, un nevis mākslīgas, cilvēku un grupu savstarpējas satikšanās, un tā izpaužas sabiedrībā galvenokārt ar tiesību atzīšanu, ko pavada arī pienākumi.
Runājot par kalpošanu tautai, pāvests uzsvēra, ka pirmā atbildība par kopējā labuma veicināšanu gulstas uz valdību pleciem. To pienākumos ietilpst arī demokrātijas attīstīšana. Demokrātija ir vispiemērotākais veids, kā vara var izpausties kalpošanā visai tautai un ne tikai dažiem vien. Francisks piebilda, ka uzticība valdībai palielinās, ja solījumi nepaliek tukši vārdi, bet tiek arī reāli īstenoti.
Demokrātiju un modernizāciju nedrīkst reducēt uz saukļiem, bet tām jāizpaužas reālā kalpošanā tautai. Pāvests atgādināja, ka pie “labas politikas” pieder ieklausīšanās tautā un atbildēšana ļaužu leģitīmajām vajadzībām, vērība pret strādniekiem, jauniešiem un sabiedrības vājākajiem locekļiem. Bez tam katrai valstij ir jāstājas pret korupciju. Šis īsti demokrātiskais politikas stils ir visefektīvākā atbilde iespējamajiem ekstrēmismiem, personālismiem un populismiem, kas apdraud tautu stabilitāti un labklājību – teica Svētais tēvs. Viņš pauda bažas arī par “plaši izplatīto netaisnību” energoresursu sadalē visā pasaulē.
Uzrunas noslēgumā pāvests pievērsās Kazahstānas ģeopolitiskajai lomai. Tā ir valsts, kas atrodas krustcelēs un līdz ar to var palīdzēt mazināt konfliktus. “Es vēlos, lai šīs lielās valsts vārds arī turpmāk būtu harmonijas un miera sinonīms”, viņš sacīja. Šajā kontekstā Francisks nosodīja “neprātīgo un traģisko karu” Ukrainā un atzina, ka arī citi saspīlējumi un konflikta draudi apdraud mūsdienu sabiedrību. “Es nāku, lai pastiprinātu tik daudzu cilvēku saucienu, kuri lūdz mieru”, viņš sacīja. Miers ir tik būtisks nosacījums tam, lai globalizētā pasaule varētu attīstīties.
Pāvests arī iestājās dialoga labā, sakot, ka mums ir vajadzīgi tādi līderi, kuri starptautiskā līmenī palīdzētu tautām saprasties un veidot dialogu. Lai stiprinātu multilaterālismu un būvētu stabilāku pasauli, kurā valdītu miers, domājot arī par nākamajām paaudzēm, ir vajadzīga saprašanās, pacietība un dialogs visu starpā. Kazahstānas prezidentam Francisks apliecināja, ka katoļticīgie, kuri jau kopš senseniem laikiem apdzīvo Centrālo Āziju, vēlas būt arī turpmāk atvērtības gara liecinieki un iet cieņas pilna dialoga ceļu.
