Pāvests atskatās uz vizīti Bahreinā. Dialogs ir "miera skābeklis"
S. Krivteža, J. Evertovskis – Vatikāns
Romas bīskaps izgaismoja notikušo vizīti, balstoties uz trīs atslēgas vārdiem: dialogs, tikšanās un ceļš. Dialogs kalpo tam, lai iepazītu citām tautām, tradīcijām un reliģijām piederīgo bagātības. “Bahreina – arhipelāgs, kas sastāv no daudzām salām – ļāva mums saprast, ka nedrīkstam dzīvot noslēgti, bet mums ir cits citam jātuvojas, jo to prasa miera lieta”, sacīja pāvests, uzsverot, ka dialogs ir “miera skābeklis”. Viņš atgādināja, ka tas pats sakāms arī par mieru ģimenē. Ja starp vīru un sievu izceļas karš, tad viņiem ar dialoga palīdzību jāpanāk miers. Dialogs ir vajadzīgs arī ģimenē, jo tikai tādā veidā varam nosargāt mieru.
Pirms gandrīz 60 gadiem Vatikāna II koncils, runājot par miera celtnes būvniecību, apgalvoja, ka “šis darbs prasa ar prātu un sirdi pacelties pāri savas tautas robežām, atteikties no nacionālā egoisma un vēlmes dominēt pār citām tautām, kā arī izkopt dziļu cieņu pret visu cilvēci, kas ar tik lielām grūtībām cenšas panākt ciešāku vienotību” (Gaudium et spes, 82). “Bahreinā es novēroju šo prasību”, piebilda Francisks. Tikai tad varēs tikt galā arī ar tādām universālām problēmām kā Dieva aizmiršana, bads, radītā aizsardzība un miers. Tāpēc Bahreinā notikušā dialoga foruma laikā izskanēja aicinājums izvēlēties satikšanās ceļu un atteikties no sadursmēm.
“Cik ļoti tas mums vajadzīgs! Cik ļoti mums nepieciešams tikties!” uzsvēra pāvests. “Es domāju par neprātīgo karu – neprātīgo! - , kura upuris ir izmocītā Ukraina, kā arī [es domāju] par daudziem citiem konfliktiem, kurus nekad nevarēs atrisināt ar infantilo ieroču loģiku, bet tikai ar dialoga miermīlīgo spēku. Taču, neskaitot Ukrainu, kas ir nomocīta, padomāsim par gadu gadiem ieilgušajiem kariem un padomāsim par Sīriju – jau vairāk nekā 10 gadus [tur notiek karš]; padomāsim par Jemenas bērniem, padomāsim par Mjanmu. Visur!”
Uzrunas turpinājumā pāvests norādīja, ka dialogs nevar notikt bez satikšanās. Tas ir otrais atslēgas vārds. “Bahreinā mēs satikāmies”, viņš sacīja, “un es vairākkārt dzirdēju, ka tika izteikta vēlme, lai starp kristiešiem un musulmaņiem būtu vairāk tikšanos, lai pastiprinātos viņu saites”.
Francisks Bahreinā tikās ar dažādiem cilvēkiem. Šeit viņš īpaši atsauca atmiņā tikšanos ar Al-Azharas universitātes galveno imamu un Vissvētākās Sirds skolas audzēkņiem, kuri, viņa vārdiem runājot, “sniedza svarīgu mācību”. Viņi – gan kristieši, gan musulmaņi – mācās visi kopā. Tas nozīmē, ka mums jācenšas citam citu iepazīt jau no bērna kājas, lai tādējādi brālīgais dialogs gūtu virsroku pār ideoloģiskajām sašķeltībām. Pāvests piebilda, ka arī vecākie ļaudis sniedza “brālīgas gudrības liecību”, un ar to viņš domāja Musulmaņu Vecāko padomi. Tā ir pirms dažiem gadiem izveidota starptautiska organizācija, kas veicina attiecības starp islāma kopienām un stājas pretī integrālismam un vardarbībai.
Trešais atslēgas vārds, ko trešdienas vispārējās audiences laikā īsumā aplūkoja Romas bīskaps, bija “ceļš”. “Braucienu uz Bahreinu nevajadzētu uzskatīt par atsevišķu epizodi. Tā ir daļa no ceļojuma, kuru atklāja svētais Jānis Pāvils II, kad devās uz Maroku”, norādīja Francisks. Tādējādi pāvesta pirmā vizīte Bahreinā bija jauns posms kristiešu un musulmaņu ticīgo ceļojumā. Tas notika, nevis lai sajauktu vai “atšķaidītu” ticību (nē, dialogs “neatšķaida”), bet, lai tēva Ābrahama vārdā veidotu brālīgas alianses. Ābrahams svētceļoja virs zemes vienīgā debesu Dieva, miera Dieva žēlsirdīgā skatiena pavadīts. Tāpēc pāvesta ceļojuma uz Bahreinu moto bija: “Miers virs zemes labas gribas cilvēkiem”.
Svētais tēvs paskaidroja, ka dialogs nevājina ticību, jo, lai vestu dialogu, ir vajadzīga sava identitāte. Veidojot ar citiem dialogu, mums kā izejas punkts jāņem sava identitāte.
Dialogs, tikšanās un ceļš Bahreinā īstenojās arī kristiešu vidū. Pāvests atsauca atmiņā ekumenisko lūgšanas par mieru tikšanos, kas notika Arābijas Dievmātes katedrālē, klātesot Konstantinopoles ekumeniskajam patriarham Bartolomejam, kā arī dažādu konfesiju un ritu ticīgajiem. Francisks atzina, ka kristieši, kurus viņš satika Bahreinā, patiešām atrodas “ceļā”, jo lielākā daļa no viņiem ir viesstrādnieki, kuri, būdami tālu no savām mājām, atrod savas saknes Dieva tautā un savu ģimeni lielajā Baznīcas saimē. Apbrīnojami redzēt šos migrantus – filipīniešus, indiešus un citu zemju kristiešus, kuri pulcējas kopā un atbalsta cits citu ticībā. Viņi iet uz priekšu ar prieku un pārliecībā, ka cerība uz Dievu nepieviļ – sacīja Svētais tēvs.
Viņš atsauca atmiņā arī tikšanos ar Persijas līcī strādājošajiem Baznīcas ganiem un konsekrētajiem ļaudīm, kā arī svinīgo un aizkustinošo atmosfēru, kāda valdīja Svētās Mises laikā. “Tiekoties un kopā lūdzoties, mēs sajutāmies viena sirds un viena dvēsele”, viņš sacīja.
Vispārējās audiences noslēgumā Svētā Pētera laukumā pāvests pasvētīja bronzas skulptūru, kas saucās “Sheltering” (“Patvērums”), - ziņo Vatikāna preses birojs. Tajā ir attēlots dabiska izmēra cilvēks, bezpajumtnieks, kuru sargā lidojošs balodis. Skulptūras pasvētīšana notika dažas dienas pirms 6. Pasaules trūkumcietēju dienas, kas šogad tiks atzīmēta svētdien, 13. novembrī. Skulptūras autors ir kanādiešu mākslinieks Timotejs Šmalcs.
Trešdienas agrā rītā Svētās Martas viesu namā pāvests Francisks tikās ar argentīniešu žurnālistu un uzņēmēju Horhi Fontevekiju.
