Svētā mocekļa Stefana svētkos pāvests aicina mācīties piedot
Inese Šteinerte - Vatikāns
Tai pašā laikā Romas bīskaps piebilda, ka par lielu pārsteigumu varētu likties, ka šajās dienās Baznīca atceras arī dažus svētos mocekļus. 26. janvāris ir svētā Stefana atceres diena. Viņš ir pirmais kristīgais moceklis. Vēlāk seko Nevainīgo Bērniņu atcere, kurus lika nogalināt Herods, baidoties, ka Jēzus tam varētu atņemt ķēniņa troni (sal Mt 2,1-8). Katrā ziņā, šķiet, ka liturģija vēlas mūs attālināt no gaismas, svinīgām maltītēm un dāvanām. Kāpēc?
Pāvests paskaidroja, ka Ziemassvētki nav vis pasaka par kāda ķēniņa dzimšanu. Tie ir Pestītāja atnākšanas svētki, kurš atbrīvo mūs no ļaunuma, uz sevis uzņemoties mūsu ļaunumu – egoismu, grēku, nāvi. “Tas ir mūsu ļaunums,” teica Francisks, proti, “egoisms, ko nesam sevī, grēks, nāve”. Mocekļi visvairāk līdzinās Jēzum. Vārds “moceklis” nozīmē “liecinieku”. Mocekļi ir liecinieki, jeb brāļi un māsas, kuri ar savu dzīvi mums rāda Jēzu, kurš ļaunumu uzvarēja ar žēlsirdību. Arī mūsu dienās ir daudz mocekļu, vairāk nekā pirmkristiešu laikos. Šodien lūdzamies par šiem vajātajiem brāļiem un māsām mocekļiem, kuri liecina par Jēzu.
Pāvests atzīmēja, ka mums nāks par labu sev pajautāt – vai es liecinu par Kristu? Kā mēs varam šai ziņā laboties, kā labāk liecināt par Kristu? Šai ziņā vislabāk mums var palīdzēt tieši svētā Stefana persona. Apustuļu darbu grāmata vēstī, ka viņš bija viens no septiņiem diakoniem, kuram Jeruzalemes kopiena uzticēja kalpojumu pie galda, proti, žēlsirdības darbu (sal. 6,1-6). Tas nozīmē, ka savu pirmo liecību Stefans sniedza nevis vārdos, bet caur mīlestību, ar kādu kalpoja nabadzīgajiem. Taču šis vīrs neaprobežojās ar kalpojumu pie galda vien. Visiem, kurus satika savā ceļā, viņš liecināja par Jēzu. Viņš dalījās savā ticībā Dieva Vārda gaismā un saskaņā ar apustuļu mācību (sal. Apd 7,1-53.56). Tā ir viņa liecināšanas otra dimensija – pieņemt Dieva Vārdu un vēstīt par tā skaistumu, stāstīt par to, kā tikšanās ar Jēzu izmaina dzīvi.
Svētais tēvs atzīmēja, ka Stefanam šī liecināšana bija tik svarīga, ka viņš neļāva sevi iebiedēt vajātāju draudiem, pat tad nē, kad jau redzēja, ka lietas attīstās slikti (sal. 54). Tuvākmīlestība un sludināšana – lūk, kas vadīja Stefanu. Taču, viņa vislielākā liecība ir tā, ka viņš tās abas spēja apvienot. Viņš nepārstāja liecināt pat savas nāves brīdī, kad, sekojot Jēzus piemēram, piedeva saviem bendēm (sal. 60; Lk 23,34). Tātad, Stefana atstātais mantojums ir tuvākmīlestība, sludināšana, piedošana.
Pāvests norādīja, ka tieši šeit slēpjas atbilde uz mūsu jautājumu – savu liecināšanu mēs varam uzlabot caur tuvākmīlestību pret brāļiem, caur uzticību Dieva Vārdam un caur piedošanu. Svētais tēvs atzīmēja, ka mēs bieži aizmirstam, ka mums pašiem ir piedots. Viņš aicināja padomāt par to, cik liela ir mūsu piedošanas spēja. Vai šajās dienās, kad, varbūt, daudzo cilvēku vidū satiekam kādus, ar kuriem nespējam būt vienisprātis, vai kuri mūs aizskāruši, ar kuriem mums neveidojas kontakts, vai spējam tiem piedot?
Romas bīskaps aicināja lūgt no jaundzimušā Bērna Jēzus kādu jaunumu, proti, tādas sirds jaunumu, kura spēj piedot. Tāpat pāvests aicināja lūgt spēku piedot tiem, kuri mums ir nodarījuši ļaunu, lūgties par cilvēkiem, kuri mūs ievainojuši un spert atvērtības un izlīgšanas soļus. Svētais tēvs pamudināja lūgties, lai Kungs mums šodien dod šo žēlastību un lai Marija, Mocekļu Karaliene, palīdz pieaugt žēlsirdībā, mīlestībā uz Dieva Vārdu un piedošanā.
