Gada sākumā pāvests uzrunā valstu vēstniekus pie Svētā Krēsla

Inese Šteinerte - Vatikāns

Vatikānā viņi ierodas gada sākumā, lai apmainījušies ar sveicieniem un saņēmuši pāvesta svētību, turpinātu kalpojumu sev uzticētajā jomā.

Uzrunā diplomātiem, Francisks “iezīmēja karu un konfliktu karti”, norādot, ka tā liecina par trešo pasaules karu. Lai arī kari notiek atsevišķās planētas vietās, patiesībā tie iesaista visu cilvēci. Šī scenārija priekšā pāvests aicina visiem kopā celt mieru un piešķirt jaunu sparu demokrātijai, kas dažādu politisko un sociālo polarizāciju dēļ vairākās zemēs ir novājinājusies. Pāvests aicina pārvarēt vienas cilvēku daļas intereses un rūpēties par kopējo labumu.

Pateicies vēstniekiem par viņu pārstāvēto valstu līdzjūtības apliecinājumiem sakarā ar emeritētā pāvesta Benedikta XVI nāvi, Francisks uzrunas sākumā pieminēja Provizoriskās vienošanās par bīskapu nomināciju pagarināšanu starp Svēto Krēslu un Ķīnas Tautas Republiku. Pāvests novēlēja, lai šī sadarbība nes labumu Katoliskajai Baznīcai un visai Ķīnas tautai.

Romas bīskaps pieminēja encikliku “Pacem in terris”, kurai šogad aprit 60 gadi. Svētais Jānis Pāvils II to rakstīja brīdī, kad virmoja atomkara briesmas. Francisks izteica raizes par sarunu apstāšanos attiecībā uz Irānas atomieročiem un aicināja nekavējoties atrisināt šo jautājumu “drošākas nākotnes labā”.

Pāvests pievērsās Ukrainai un nosodīja uzbrukumus civilajām infrastruktūrām, kas “cilvēkiem liek zaudēt dzīvību ne tikai ieroču un vardarbības, bet arī bada un aukstuma dēļ”. Francisks kārtējo reizi aicināja izbeigt šo bezjēdzīgo konfliktu, kurš atstāj iespaidu uz plašiem reģioniem, arī ārpus Eiropas, gan enerģētikas, gan pārtikas ražošanas jomā, jo īpaši Āfrikā un Tuvajos Austrumos.

Svētais tēvs pieminēja arī citas zemes, kurās ir manāma spriedze un vardarbība. Vispirms viņš runāja par Irānu, kur joprojām tiek pielietots nāvessods un pēdējo dienu laikā notikušas vairākas eksekūcijas pēc manifestācijām, kurās tika prasīts vairāk respektēt sieviešu cieņu.

Romas bīskapa redzeslokā ir ietverta arī Sīrija, zeme, ko nomoka nabadzība un sankcijas. “Šīs zemes atdzimšanai ir jānotiek caur nepieciešamajām reformām, tai skaitā konstitucionālajām,” teica pāvests.

Tikpat lielu uzmanību Francisks veltīja konfliktam starp palestīniešiem un izraēliešiem, vardarbībai, kas prasa upurus un sev līdzi nes “totālu savstarpēju neuzticību”. Svētais tēvs pieprasīja, lai tiek garantēts un respektēts Jeruzalemes pilsētas “status quo”. Tai pašā laikā, apliecinot Svētā Krēsla jau izteikto nostāju, pāvests novēlēja, “lai Izraēlas un Palestīnas valstu autoritātes varētu rast drosmi un apņēmību veikt tiešu dialogu ar mērķi noteikt abu valstu risinājumu visos aspektos, saskaņā ar starptautiskajām tiesībām un visām ANO rezolūcijām”.

Savā uzrunā diplomātiem Horhe Mario Bergoljo atgādināja arī par situāciju Kongo Demokrātiskajā Republikā un pastāstīja, ka janvāra beigās dosies uz šo zemi kā “miera svētceļnieks”. Viņš novēl, lai drīzumā izbeidzas vardarbība Kongo Austrumos.

Pāvests piesauc mieru arī Dienvidsudānai, Jemenai, Etiopijai, Burkina Faso, Mali, Nigērijai, Mjanmai un Dienvidkaukāzam. Viņš atzīmēja, ka visi konflikti veicina jaunu un aizvien smalkāku ieroču ražošanu. Francisks aicina izskaust šādu loģiku un turpināt atbruņošanās ceļu, jo miers nav iespējams, ja tiek izplatīti “nāves ieroči”.

Lai “atjaunotu miera audeklu”, Romas bīskaps aicina vadīties pēc patiesības, taisnības, brīvības, solidaritātes. Visvairāk par visu viņš liek respektēt cilvēka personu, tās tiesības uz eksistenci un fizisko integritāti. Francisks norāda, ka daudzās pasaules valstīs joprojām par “otrās šķiras pilsonēm” tiek uzskatītas sievietes. Viņas nereti tiek pakļautas vardarbībai un tām tiek liegta iespēja studēt, strādāt, izpausties talantiem, kā arī pieeja medicīnas aprūpei un pat ēdienam. Taču, sievietes, kā norāda pāvests, “var dot savu neaizvietojamo pienesumu sociālajā dzīvē un būt pirmās miera sabiedrotās.”

Pāvests atgādina, ka miers prasa, lai tiek aizstāvēta dzīvība, kas “šodien pārāk bieži tiek apdraudēta jau mātes miesās, pieprasot iedomātas tiesības uz abortu”. Francisks uzsver, ka nevienam nav tiesību lemt par cita cilvēka dzīvību, vēl jo vairāk tad, kad šis cilvēks ir nespējīgs sevi aizstāvēt. Svētais tēvs vēršas pie labas gribas vīriešu un sieviešu sirdapziņas, jo īpaši, pie tiem, uz kuriem gulstas politiskā atbildība, lai viņi aizsargā vājāko tiesības un atsakās no tā dēvētās “atkritumu kultūras”, par kuras upuriem, diemžēl, ir krituši slimnieki, invalīdi un veci ļaudis.

Francisks norāda, ka mūsdienu pasaulē pastāv “bailes” no dzīvības, kas attur arī no ģimenes veidošanas un bērnu laišanas pasaulē. Kā pretstatu bailēm pāvests liek izglītību, kur tiek respektēta personas integritāte un tās dabiskā “seja”, izvairoties no “jaunas, apjukumu raisošas vīzijas par cilvēku”.

Pāvests pauda raizes, ka kristieši šodien tiek vajāti pat tādās zemēs, kurās viņi nav minoritāte. Svētais tēvs apgalvoja, ka reliģisko brīvību nevar reducēt tikai uz kulta brīvību vien. Tā ir viens no rekvizītiem, kas ir nepieciešami, lai dzīvotu cieņpilnu dzīvi un valdībām ir pienākums to pasargāt un garantēt katram cilvēkam, saskaņā ar kopējo labumu. Ir jādod iespēja rīkoties saskaņā ar savu sirdsapziņu arī sabiedriskajā dzīvē un pildot pienākumus savā profesijā. Atsaucoties uz 2019. gadā Abu Dabi parakstīto dokumentu “Par cilvēces brālīgumu”, Francisks norādīja arī, ka reliģiskā brīvība ir “efektīva dialoga un tikšanās iespēja starp dažādām tautām un kultūrām”.

Romas bīskaps uzsvēra, ka “šai pasaulei ir nepieciešams taisnīgums, kas konkrētā veidā izpaužas multilaterālismā, kas arī atrodas krīzes situācijā, kā to ir parādījis konflikts Ukrainā. Tas prasa to orgānu reformu, no kuriem ir atkarīga multilaterālisma funkcionēšana, lai šie orgāni patiešām pārstāvētu visu tautu vajadzības, izvairoties no mehānismiem, kas dažiem dod lielākas priekšocības uz citu rēķina.

Pāvests atzīmēja, ka kopā var paveikt daudz labuma, pietiek atcerēties tādas “slavējamas iniciatīvas”, kā “rūpes par migrantiem un klimatu, atbruņošanās veicināšana un nabadzības novēršana”. Diemžēl, “pēdējā laikā dažādos starptautiskajos forumos ir notikusi polarizācija un centieni uzspiest “vienīgo domu”, kas “traucē dialogam un marģinalizē tos, kuri domā citādāk”. Pāvests norādīja uz ideoloģiska totalitārisma risku, kas “vairo neiecietību pret tiem, kuri nepievienojas tā dēvētā “progresa” pozīcijām, kuras patiesībā ved pie vispārēja cilvēces regresa, pārkāpj domas un sirdsapziņas brīvību”.

Francisks piebilda, ka “ideoloģiskās kolonizācijas formas” rada “tiešu saikni starp ekonomisko palīdzību un šo ideoloģiju pieņemšanu”.  Tās novājina starptautisko organizāciju iekšējās debates, tā vietā izvirzot “spēka attiecības”. Uz ideoloģisko kolonizāciju pāvests attiecināja arī iezemiešu tautu drāmu.

Svētais tēvs aicināja izrādīt solidaritāti migrantiem. Eiropā viņš rosināja nostiprināt normas, pieņemot jauno Paktu par Migrāciju un patvēruma došanu, lai tiktu ieviesta adekvāta politika, pieņemot un integrējot migrantus.

Bez tam, Francisks aicināja “piešķirt cieņu” uzņēmumiem un darbam, apkarojot jebkuru paverdzināšanas formu, kā arī rūpēties par kopējo namu, ievērojot klimatisko izmaiņu sekas, kuras rada tādas katastrofas, kādas ir notikušas Pakistānā.

“Celt mieru, nozīmē to, ka vieta netiek dota nāciju brīvības, integritātes un drošības pārkāpumiem, lai arī kāds būtu to teritoriālais lielums, vai aizsardzības spēja”, noslēdzot uzrunu diplomātiem, teica pāvests. Viņš uzsvēra, ka tas ir iespējams, ja kopienās nevalda pārākuma un agresijas kultūra, kas ved  pie otra kā apkarojama ienaidnieka uzlūkošanas. Tieši pretēji, pāvests ieteica raudzīties uz otru kā uz brāli, kuru apskaut.