Francisks Triju ķēniņu dienā: "Pielūgsim Dievu, nevis savu es"

Kurā vietā mēs varam atrast un sastapt Kungu? Kur Viņš ir dzimis? – jautāja pāvests savā homīlijā. Kunga Parādīšanās svētkos jeb Triju ķēniņu dienā, ko tautā sauc arī par “Zvaigznes dienu”, Svētā Pētera bazilikā notika Euharistijas svinības. Francisks atbildēja, ka, vadoties no Triju Austrumu gudro pieredzes, pirmā “vieta” ir nemierpilnie jautājumi. Kungam patīk, ka tur mēs Viņu meklējam.

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Šo Austrumu gudro aizraujošais piedzīvojums mums māca, ka ticība nerodas no mūsu nopelniem vai teorētiskas spriešanas, bet gan ir Dieva dāvana – skaidroja Svētais tēvs. Dieva žēlastība palīdz mums izkļūt no apātijas un atbrīvot vietu svarīgiem dzīves jautājumiem – jautājumiem, kas liek mums atmest iedomas, ka viss ir kārtībā, un ļauj atvērties tam, kas mūs pārsniedz. Trīs ķēniņi sākumā piedzīvo nemieru, kas viņus tirda uzdot jautājumus. Viņi ir ilgu pēc bezgalīgā pārņemti, tāpēc pēta debesis un ļaujas izbrīnam, ko izraisa kādas zvaigznes spožums. Viņu piedzīvojums vēsta par visu cilvēku sirds nemieru un ilgām pēc pārdabiskā. Zvaigzne izraisa viņos jautājumu: “Kur ir jaundzimušais?”

“Brāļi un māsas”, sacīja pāvests, “ticības ceļš sākas tad, kad ar Dieva žēlastības palīdzību atvēlam vietu nemieram, kas notur mūs nomodā; kad uzdodam sev jautājumus, kad nesamierināmies ar savas ierastās dzīves rutīnu, bet nopietni ņemam vērā ikdienas izaicinājumus; tas sākas tad, kad mēs izejam no savas komforta zonas un stājamies pretī dzīves neērtībām, kas saistītas ar attiecībām ar citiem, ar negaidītiem notikumiem, kad uzņemamies projektu un sapņu īstenošanu, kad esam gatavi tikt galā ar savām bailēm, pieņemam fiziskās un garīgās ciešanas.

Francisks piebilda, ka tādos brīžos mūsu sirdīs rodas neizvairāmi jautājumi, kas liek mums meklēt Dievu. Mēs jautājam: “Kur ir mana laime? Ko man darīt, lai varu dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, pēc kuras tik ļoti ilgojos? Kur ir tā mīlestība, kas nebeidzas, kam nav norieta, kas nesalūzt pat trauslumā vai, piedzīvojot kritienus un nodevības? Kādas iespējas slēpj sevī krīzes un ciešanas, ko es piedzīvoju?

Gaiss, ko katru dienu elpojam, ir pilns ar visādiem “dvēseles trankvilizatoriem”, ar surogātiem, kas kalpo kā sedatīvie līdzekļi iekšējā nemiera novēršanai un šo jautājumu apslāpēšanai – atzina pāvests. Runa ir par patēriņa produktiem, baudām, uzspēlētām debatēm, pārspīlētām rūpēm par savu labsajūtu jeb ķermeņa kultu. Liekas, ka visās malās skan saucieni: ‘Daudz nedomā, ļaujies, baudi dzīvi!’ Mēs bieži vien mēģinām iekārtot savu sirdi ērtību seifā, taču, ja Austrumu gudrie būtu tā darījuši, tad viņi nekad nebūtu sastapuši Kungu. Dievs turpretī ir klātesošs tur, kur mūs urda nemierpilnie jautājumi. Tā ir pirmā vieta.

Francisks norādīja, ka otrā vieta, kur mēs varam sastapt Kungu ir ceļa risks. Jautājumi, tai skaitā, garīgie jautājumi var ievest apjukumā un izraisīt vilšanos, ja nedodamies ceļā, ja tie neorientē mūsu iekšējo virzību uz Dievu un Viņa Vārda skaistumu – viņš skaidroja. 2013. gadā Benedikts XVI bija teicis, ka Austrumu gudro ārējais svētceļojums izteica to, ka viņi atradās ceļā iekšēji. Tā bija viņu sirds iekšējā svētceļojuma izpausme. Trīs ķēniņi dodas nezināmā riskantā ceļā, jo grib atklāt, kas ir šis jūdu Karalis, grib uzzināt, kur Viņš piedzima un kur atrodas. Francisks piebilda, ka lielākā daļa darbības vārdu, ar kādiem tiek aprakstītas viņu darbības, ir vārdi, kas izsaka kustību.

Tāpat ir arī ar mūsu ticību – turpināja pāvests. Ja mēs nemitīgi neatrodamies ceļā un neuzturam pastāvīgu dialogu ar Kungu, ja mēs neklausāmies Viņa vārdu, ja neesam neatlaidīgi, tad nevaram augt. Nepietiek tikai ar kādu ideju par Dievu vai kādu lūgšanu, kas nomierina sirdsapziņu. Mums jākļūst par mācekļiem, kuri seko Jēzum un Viņa Evaņģēlijam, mums par visu jārunā ar Viņu lūgšanā, jāmeklē Viņš ikdienas situācijās un savu brāļu sejās.

“Nekad neaizmirsīsim”, piekodināja Francisks, “ticība ir ceļš, tas ir svētceļojums, tā ir nemitīga iziešana. Atcerēsimies sekojošo: ticība nepalielinās, ja tā paliek statiska; mēs nevaram to ieslēgt kādā privātā dievbijībā vai norobežot baznīcu mūros. To ir jānes ārpusē, to jāizdzīvo, nemitīgi ejot pretī Dievam un brāļiem”. Svētais tēvs aicināja mūs uzdot sev šodien šos jautājumus: “Vai es soļoju pie dzīvības Kunga, lai Viņš kļūtu par manas dzīves Kungu? Jēzu, kas Tu man esi? Uz kurieni Tu mani aicini, ko Tu sagaidi no manas dzīves? Kādas izvēles citu labā Tu mani aicini izdarīt?

Tātad, pirmā vieta, kur varam sastapt Kungu, ir nemierpilnie jautājumi. Otrā – ceļa risks, un, visbeidzot, trešā vieta – pielūgsmes izbrīns. Paveikuši garu un nogurdinošu ceļu, Austrumu gudrie ienāca mājā, “atrada Bērnu ar Viņa māti Mariju; un, nometušies zemē, Viņu pielūdza” (Mt 2, 11). Adorācija ir visa sākums un kulminācija. Visu lietu galīgais mērķis ir Dievs.

“Satikt Dievu un ļauties Viņa mīlestības apskāvienam. Tas nodrošina pamatu mūsu cerībai, atbrīvo mūs no ļaunā, atver mūsu sirdi brāļu un māsu mīlestībai, padara mūs spējīgus veidot taisnīgāku un brālīgāku pasauli.”

Saskaņā ar pāvesta teikto, galvenais ir ierādīt Jēzum centrālo vietu un Viņu pielūgt. Tā mēs iemācāmies atrasties Dieva priekšā ne tik daudz, lai Viņam kaut ko lūgtu vai no Viņa kaut ko prasītu, bet tikai lai atrastos klusumā un atdotos Viņa mīlestībai, ļautu Viņa žēlsirdībai mūs atjaunot.

Šodien Kungs mūs aicina rīkoties tā, kā rīkojās Austrumu gudrie, tas ir, mesties Viņa priekšā ceļos un Viņu pielūgt. “Pielūgsim Dievu, nevis savu es”, mudināja pāvests. “Pielūgsim Dievu, nevis elkus. Pielūgsim Dievu, lai mēs nelocītos pārejošo lietu un kārdinošo, taču tukšo ļaunā vilinājumu priekšā.”

06 janvāris 2023, 13:33