Mums ir vajadzīgas drosmīgas dvēseles, gatavas mirt par Āfriku

Jānis Evertovskis – Vatikāns  

Romas bīskaps pateicās Dievam par šīs ilgi gaidītās tikšanās iespēju un atgādināja par svarīgiem notikumiem, kādi tika piedzīvoti Vatikānā kopā ar Dienvidsudānas pārstāvjiem 2017. un 2019. gadā: tā bija kopīgā lūgšana par mieru un politisko līderu garīgie vingrinājumi.

Svētais tēvs atzīmēja, ka Dienvidsudānas zemes mirkst nevainīgās asinīs, bet cilvēku sejas – sāpju asarās. Lai palīdzētu vietējai Baznīcai kalpošanā, ko tā veic, pāvests pievērsās divām Mozus raksturiezīmēm, kuras atklātas Vecajā Derībā, tas ir, viņa paklausībai un aizlūguma lūgšanai.

Mozus ne uzreiz nonāca līdz paklausībai Dievam. Sākumā viņš domāja, ka pats spēs panākt taisnību un uzveikt apspiešanu, taču, nogalinājis sava tautieša pāridarītāju, bija spiests ilgu laiku slēpties tuksnesī. Viņš kļūdījās, nostādot centrā sevi, paļaujoties uz saviem spēkiem, un gala rezultātā “kļuva par vissliktāko cilvēcisko metožu gūstekni, kāda ir atbildēšana vardarbībai ar vardarbību”. Pāvests norādīja, ka Baznīcas cilvēkiem vajadzētu izvairīties no šādas loģikas; nevar atbildēt cilvēku ciešanām un vajadzībām ar cilvēciskajiem līdzekļiem – naudu, viltību, varu; mēs esam aicināti būt paklausīgi instrumenti Dieva rokās. Kungs parādās Mozum degošā ērkšķu krūmā (sal. Izc 3, 2), un nākamais patriarhs izbrīnā pazemojas, uzticas Kungam un paklausīgi seko Viņa vārdam. Tas ir piemērs Baznīcai. Francisks uzsvēra:

“Mēs esam nevis cilšu vadoņi, bet līdzjūtīgie un žēlsirdīgie gani; nevis tautas kungi, bet kalpi, kas noliecas, lai mazgātu kājas saviem brāļiem un māsām; nevis laicīga organizācija, kas pārvalda zemes labumus, bet gan Dieva bērnu kopiena”.

Dievišķās uguns attīrīts, Mozus kļūst par savas cietošās tautas pestīšanas instrumentu; pateicoties savai paklausībai Dievam, viņš spēj aizlūgt par saviem brāļiem. Mozus seko Kunga paraugam, kurš vienmēr jūt līdzi cilvēkiem. Pāvests atgādināja, ka arī Baznīcas gani ir aicināti “sasmērēt savas rokas” un palikt kopā ar savu tautu tās ciešanu un asaru ielejā. Šī tauta ir izsalkusi pēc Dieva un  slāpst pēc mīlestības. Garīdzniekiem jāprot klausīties un iesaistīties dialogā, sadarbojoties pašiem savā starpā un ar lajiem.

Pāvests norādīja, ka Mozus Baznīcas ganiem atklāj “aizlūgšanas mākslu”, un šajā ziņā Bībele vēstī par trīs viņa žestiem: ar zizli rokā, ar izstieptām rokām un ar rokām, kas paceltas pret debesīm. Ar savu zizli Mozus darīs brīnumus – Dieva klātbūtnes un spēka zīmes, skaļi nosodot ļaunumu, ko izcieš viņa tauta. Arī Baznīcas gani ir aicināti stāties pretī netaisnībai un varas ļaunprātīgai izmantošanai, kā rezultātā cilvēki tiek apspiesti un terorizēti. “Kad tiek aizskartas sievietes vai vīrieša pamattiesības, tiek aizskarts Kristus”, uzsvēra Francisks. Mozus tiek attēlots arī ar izstieptām rokām. Viņš tās izstiepj pār jūru, tur tajās likuma plāksnes. Tas liecina par Dieva tuvumu. Dievs ir nemitīgi kopā ar savu tautu un to pavada. Pāvests atgādināja, ka arī Baznīcas ganiem pienākas izstiept savas rokas, piecelt savus brāļus, atgādināt viņiem, ka Dievs ir uzticīgs saviem solījumiem, mudināt viņus iet uz priekšu. Visbeidzot, Mozus tiek attēlots arī ar rokām, kas paceltas pret debesīm. Viņš pazemīgi lūdz Dievu, lai tas piedod savas tautas grēkus. Līdzīgi arī Baznīcas gani ir aicināti aizlūgt par viņiem uzticētajiem ļaudīm, tādējādi kļūstot par Dieva žēlsirdības kanāliem.

Francisks atzina, ka tas nav viegls uzdevums. Esot praviešiem, līdzgaitniekiem, aizlūdzējiem, Dieva tuvības dzīviem lieciniekiem, var nākties atdot pat savu dzīvību. Daudzi garīgie gani, klostermāsas un brāļi kļuva par vardarbības upuriem un atdeva savu dzīvību. Viņi veltīja savu dzīvi Evaņģēlija un savu brāļu un māsu labā, tādējādi atstājot spožu liecību. Kā piemēru pāvests minēja svēto Danielu Komboni, kurš kopā ar saviem brāļiem misionāriem veica šajā zeme evaņģelizācijas darbu. Šis svētais sacīja, ka misionāram Kristus un Evaņģēlija dēļ ir jābūt gatavam uz visu, un ka ir vajadzīgas drosmīgas dvēseles, kuras būtu gatavas mirt par Āfriku.

Uzrunas noslēgumā Svētais tēvs pateicās Dienvidsudānas bīskapiem, priesteriem un konsekrētajām personām par viņu nesavtīgo kalpojumu daudzo pārbaudījumu un grūtību vidū, un novēlēja, lai viņi vienmēr būtu dedzīgi gani un liecinieki, ietērpti tikai lūgšanas un žēlsirdības bruņās.