Francisks Džubā: no mums tiek prasīts, lai mēs degtu mīlestībā
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Francisks ieradās Dienvidsudānā kā savā laikā apustulis Pāvils pie Korintas kristiešiem, lai sludinātu Jēzu, lai stiprinātu tautu ticībā, jo Kristus vēsts ir cerības vēsts. “Jēzus mūs pazīst un mīl”, viņš uzsvēra. “Ja mēs mājosim Viņā, tad katrs krusts pārvērtīsies augšāmcelšanā, katras skumjas – cerībā, vaimanas – dejā”.
Homīlijā pāvests pievērsās Evaņģēlija vārdiem: “Jūs esat zemes sāls…. Jūs esat pasaules gaisma”. Viņš paskaidroja, ka sāls ir “gudrības simbols”. Tādējādi viena no galvenajām mācībām, ko sniedz Jēzus līdz ar Kalna svētībām, “kas izmaina pasaules kritērijus un ierasto domāšanas veidu”, ir tāda, ka “lai būtu svētīgi, (…) mums jātiecas būt pazemīgiem, maigiem un žēlsirdīgiem; mēs nedrīkstam nevienam darīt ļaunu, bet mums ir jābūt miera nesējiem visiem”. Pāvests aicināja piešķirt garšu ne tikai pašiem savai dzīvei, “bet arī sabiedrībai, valstij, kurā mēs dzīvojam”.
Sāls Kristus laikā bija līdzeklis pārtikas saglabāšanai. Taču reizē tas bija līdzeklis, lai saglabātu “kādu ļoti būtisku labumu, par ko bija jārūpējas vairāk par visiem citiem labumiem, proti, derību ar Dievu”. Sāls ļauj saglabāt saikni ar Dievu, “jo Viņš ir mums uzticīgs, Viņa derība ar mums ir neiznīcīga, neaizskarama un ilgtspējīga”. Jēzus māceklis ir zemes sāls. Viņš ir Dieva noslēgtās derības liecinieks – derības, ko mēs svinam katrā Svētajā Misē, “jaunās, mūžīgās, nemainīgās derības” liecinieks.
Par šo derību ir jāliecina “ar prieku, pateicību, rādot, ka mēs esam cilvēki, kuri spēj radīt draudzības saites, dzīvot draudzībā, veidot labas cilvēciskās attiecības savā starpā, lai neļautu valdīt korupcijai, ļaunumam, šķelšanos slimībai, nelegāliem darījumiem, netaisnības sērgai”.
Šī uzdevuma priekšā var rasties kārdinājums justies nespējīgiem – atzina pāvests. Tādā gadījumā jāmēģina paskatīties uz sāli un tās sīkajiem graudiņiem. “Mēs, kristieši, lai arī esam trausli un mazi, pat tad, kad mūsu spēki mums šķiet niecīgi lielo problēmu un vardarbības aklā neprāta priekšā, varam sniegt izšķirošu ieguldījumu un izmainīt vēsturi”, sacīja Francisks. “Mēs nedrīkstam atkāpties, jo bez šī mazumiņa, bez mūsu mazumiņa, viss zaudēs savu garšu”.
Pāvests ieteica sākt tieši ar mazumiņu, ar būtiskāko, ar to, “kas neparādās vēstures grāmatās, bet izmaina vēsturi”. Turpinājumā viņš dienvidsudāniešus aicināja:
“Jēzus (…) vārdā noliksim naida un atriebības ieročus un apskausim lūgšanu un žēlsirdību; pārvarēsim šīs antipātijas un nepatiku, kas laika gaitā kļuva hroniskas, un kā rezultātā pastāv risks, ka ciltis un etniskās grupas varētu nostāties viena pret otru; iemācīsimies pārklāt brūces ar piedošanas sāli, kas dedzina, bet dziedē. Un, pat ja sirds asiņo no saņemtajām pārestībām, vienreiz par visām reizēm atteiksimies ļaunumam atbildēt ar ļaunu, un mēs būsim iekšēji laimīgi; pieņemsim un mīlēsim cits citu sirsnīgi un dāsni, kā to Dievs dara ar mums”.
Skaidrojot vārdus “jūs esat pasaules gaisma”, pāvests norādīja, ka, pieņemot Kristus gaismu, gaismu, kas ir Kristus, mums jākļūst spožiem un jāizstaro Dieva gaisma. Mums jāspīd kā pilsētai, kas atrodas kalnā, kā neizdziestošai lampai. “Mums jāspīd”, viņš atgādināja, “ar savu dzīvi un darbiem jāapgaismo pilsētas, ciemus un vietas, kur mēs dzīvojam, cilvēkus, kurus satiekam, aktivitātes, ko veicam”.
Ja mēs dzīvosim kā bērni un brāļi zemes virsū, tad, pateicoties mūsu ikdienas pūliņiem, “ļaudis sapratīs, ka viņiem ir viens Tēvs debesīs. Tātad, no mums tiek prasīts, lai mēs degtu mīlestībā”, uzsvēra pāvests.
