Pāvests dienvidsudāniešu bēgļiem: "Esiet cerības un atdzimšanas sēklas!"
Inese Šteinerte - Vatikāns
Tikšanās notika 4. februārī Džubā, zālē, kas nosaukta Brīvības vārdā. Daži klātesošie sniedza liecības, viens no viņiem puisis, vārdā Džozefs, pajautāja: “Kāpēc mums ir jācieš izkaisīto nometnē?” Pāvests norādīja, ka Džozefs pats savā uzrunā uz šo jautājumu ir atbildējis, proti, “tāpēc, ka valstī plosās konflikti”. Svētais tēvs piebilda:
“Tieši cilvēku vardarbības izraisītā posta dēļ, ko vēl vairāk pastiprinājuši plūdi, miljoniem mūsu brāļu un māsu kā jūs, to skaitā daudzām mammām ar bērniem, ir bijis jāatstāj savas zemes un savi ciemati, savas mājas. Diemžēl, šajā izmocītajā zemē būt izkaisītajam, vai bēglim, ir kļuvis par ierastu un kolektīvu pieredzi.”
Tāpēc pāvests atjaunoja uzsaukumu izbeigt ikvienu konfliktu, atsākt miera procesu, lai izbeigtu vardarbību, lai cilvēki varētu atgriezties pie cilvēka cienīgas dzīves. “Tikai ar mieru, stabilitāti un taisnību varēs panākt attīstību un sociālo reintegrāciju,” uzsvēra Francisks. Viņš atzīmēja, ka liels skaits šajos gados dzimušo bērnu ir iepazinuši vienīgi to realitāti, kas valda izkaisīto nometnēs, daudzi ir aizmirsuši mājas gaisotni, pazaudējuši saikni ar savu zemi, saknēm, tradīcijām.
Pāvests uzsvēra, ka nākotnē dzīve nedrīkst noritēt bēgļu nometnēs. Visiem bērniem ir nepieciešams iet skolā, spēlēt spēles, augt atvērtā sabiedrībā citam ar citu, caur integrāciju veidojot vienu tautu un mācoties valodas, kurās runā šai zemē, ne tikai savas etniskās grupas ietvaros. Francisks aicināja iepazīt un pieņemt atšķirīgo, “lai rastu izlīguša brālīguma skaistumu” un brīvi celtu savu nākotni kopā ar visu kopienu.
Dienvidsudānā norisinās vislielākā bēgļu krīze Āfrikas kontinentā ar apmēram 4 miljoniem šīs zemes izkaisīto ļaužu. Divas trešdaļas iedzīvotāju cieš no pārtikas trūkuma. Tiek lēsts, ka gada laikā šī traģēdija var pieņemt vēl lielākus apmērus.
Tāpat kā savās iepriekšējās uzrunās gan Kongo Demokrātiskajā Republikā, gan Dienvidsudānā, pāvests izcēla sieviešu un māšu lomu. Viņas Svētais tēvs nosauca par “valsts pārveidošanas atslēgu”. “Ja sievietēm tiks dotas taisnīgas iespējas, tad caur savu darbīgumu un savu attieksmi sargāt dzīvību, viņas spēs izmainīt Dienvidsudānas vaigu un dot tai nopietnu un saliedētu attīstību,” teica pāvests. Viņš lūdza, lai katra sieviete, katra meitene, sākot no bērna līdz jaunietei, katra māte un vecmāmiņa tiktu pasargāta, cienīta, novērtēta un godināta. “Bez tā nebūs nākotnes,” uzsvēra Francisks.
Savā, kā arī savu brāļu – Kenterberijas anglikāņu arhibīskapa Džastina Velbija un Skotijas Baznīcas moderatora Īena Grīnšīlda vārdā pāvests apliecināja, ka viņi uz šo tikšanos ir ieradušies, lai piešķirtu spārnus cerībai. “Ticam, ka arī izkaisīto nometnēs, kā izkaltušā zemē var dzimt jauna sēkla, kas nesīs augļus,” teica Francisks. Vēršoties pie nometņu iemītniekiem, viņš turpināja:
“Vēlos teikt: jūs esat jaunās Dienvidsudānas sēkla, sēkla, lai šī zeme varētu augt vitāla un auglīga. Tie esat jūs, no visdažādākajām etniskajām grupām, jūs, kas esat pieredzējuši ciešanas un turpināt ciest, bet nevēlaties atbildēt ar ļaunu uz ļaunu. Jūs, kas līdz šim izvēlaties brālīgumu un piedošanu, palīdzat attīstīt labāku nākotni. Tā ir nākotne, kas dzimst šodien, tur, kur atrodaties, dzimst no jūsu spējas sadarboties, aust kopības audeklu un no izlīgšanas ar tiem, kuri atšķiras no jums pēc savas etniskās piederības un izcelsmes vietas, bet kuri tagad dzīvo jums blakus. Jūs esat cerības sēklas, kurās jau var pamanīt koka asnus, kas kādu dienu, cerams drīz, nesīs augļus. Jā, jūs būsiet koki, kas absorbēs vardarbības gadu piesārņojumu un atgriezīs brālīguma skābekli. Patiešām, šobrīd jūs esat “iedēstīti” tur, kur negribat, bet tieši šai posta un nedrošības situācijā varat pasniegt roku tiem, kas jums atrodas blakus un sajust, ka esat iesakņojušies tai pašā cilvēciskumā: no šejienes ir jāsāk, lai atklātu sevi kā brāļus un māsas, debesu Dieva, visu cilvēku Tēva, bērnus virs zemes.”
Dienvidsudānā jaunās paaudzes aug, uzklausot vecvecāku stāstus. Diemžēl, aizvadīto gadu stāstos ir ievijusies vardarbība. Pāvests aicināja sākt jaunu naratīvu – naratīvu par tikšanos, lai tas, kurš pieredzējis ciešanas, netiktu aizmirsts. Tam ir jābūt naratīvam, kura centrā tiek likta ne tikai traģisko notikumu hronika, bet dedzīgas ilgas pēc miera. “Jūs, dažādu etnisko grupu jaunieši, esat šī naratīva pirmās lappuses,” teica pāvests jaunajiem dienvidsudāniešiem.
Uzrunas noslēgumā pāvests pateicās tiem, kuri palīdz grūtībās nonākušajiem šīs zemes iedzīvotājiem, jo īpaši tiem, kas dzīvo bēgļu nometnēs. Svētais tēvs pieminēja Baznīcas kopienu, vietējo un starptautisko humanitāro organizāciju, jo īpaši ANO devumu. Francisks vēlējās pagodināt arī to palīgu piemiņu, kuri ir zaudējuši dzīvību. Viesis izteica savu garīgo tuvību tiem, kuri ir atstājuši Dienvidsudānu un nevar atgriezties savās teritorijās, jo tās ir okupētas. Visbeidzot, kopā ar saviem brāļiem no anglikāņu un prezbiteriāņu konfesijām, Džastinu Velbiju un Īenu Grīnšīldu, Francisks deva svētību, kas pēc iepriekš izvirzīta lūguma, īpašā veidā bija paredzēta Dienvidsudānas bērniem.
