Francisks: Viesmīlība ir viena no īpašībām, kas raksturo "atvērtu pasauli"
Inese Šteinerte - Vatikāns
9. martā, tiekoties ar konferences dalībniecēm un dalībniekiem Vatikānā, pāvests pateicās par viņu darbu un padalījās dažās atziņās, kas jau izteiktas viņa enciklikā “Fratelli tutti”.
Svētais tēvs atgādināja, ka viesmīlība ir viena no īpašībām, kas raksturo “atvērtu pasauli”. Lai izrādītu viesmīlību, ir nepieciešams arī domāt “viesmīlības garā”. Pāvests norādīja, ka tā ir liela vērtība, kuras antropoloģiskie, ētiskie, reliģiskie, vēsturiskie un daudzui citui aspekti tiek aplūkoti šajā konferencē. Francisks atzīmēja, ka konference, jeb “Viesmīlības katedra”, kā to nosaukušas māsas, nav vis kāda abstraktu formulējumu laboratorija, bet gan brīdis, kurā izdarīt apsvērumus, kas nav atrauti no darba praksē. “Kamēr klausāties un izdarāt atziņas, jūs savā acu priekšā paturat konkrētas cilvēku sejas, viņu dzīvesstāstus, problēmas un darāt tos zināmus konferences ralatoriem un sarunu grupu dalībniekiem,” teica pāvests.
Atgriežoties pie enciklikas “Fratelli tutti”, Francisks pievērsās diviem tās fragmentiem, kas varētu būt interesanti šajā gadījumā. Pirmais fragments ir rodams trešajā nodaļā, kur ir runa par “progresīvu atvērtību mīlestībai”. Šajā nodaļā teikts: “Mīlestība mums liek tiekties pretim universālai kopībai. Neviens nenobriest un nesasniedz savu pilnību izolējoties. Jau pēc savas dinamikas mīlestība prasa progresīvu atvērtību, lielāku spēju pieņemt citus, dodoties nemitīgā piedzīvojumā, kas visām perifērijām liek plūst pie pilnīgas savstarpējās piederības izjūtas. Jēzus mums ir teicis: “Jūs visi esat brāļi” (Mt 23,8)” (FT,95).
Pāvests norādīja, ka otra pieņemšana ir mīlestības izteiksme, tā atvērtības dinamisma izteiksme, kas liek veltīt uzmanību otram, meklēt to, kas ir labs priekš viņa dzīves. Sabiedrība spēj integrēt visus savus locekļus, arī tos, kas dažādu iemeslu dēļ ir “eksistenciāli svešinieki”, vai “aizdomīgi trimdinieki”, tik lielā mērā, cik lielā mērā tā ir atvērta un viesmīlīga. Kas ir Franciska pieminētie “eksistenciālie svešinieki” un “aizdomīgie trimdinieki”? Zīmīgi, ka viņu vidū piemēra pēc viņš min arī invalīdus un vecus ļaudis.
Otrs fragments no enciklikas “Fratelli tutti”, kuram savā uzrunā pieskārās pāvests, ir rodams 4. nodaļā no 139. līdz 141. punktam. Tas skan šādi: “Patiesā dažādu pasaules valstu kvalitāte ir mērāma saskaņā ar šo spēju domāt ne tikai kā par valsti, bet arī kā par cilvēku ģimeni un tas īpaši izpaužas kritiskos brīžos. Aizvērti nacionālismi liecina par nespēju dāvāt bez nosacījumiem, par kļūdainu pārliecību, ka var attīstīties uz citu nelaimes, un, ka aizveroties pret citiem, būsim pasargāti. Imigrants tiek uzlūkots kā uzurpators, kurš neko nesniedz pretim. Tādējādi, tiek nostiprināta doma, ka nabadzīgie ir bīstami, vai nederīgi un ka varenie ir dāsni labdari. Tikai tādai sociālajai un politiskajai kultūrai, kura saprot, ko nozīmē beznosacījumu viesmīlība, būs nākotne.”
Citējis šo fragmentu, pāvests norādīja, ka beznosacījumu dāvana ir būtisks nosacījums, lai attīstītu brālīgumu un sociālo draudzību. Runājot par “viesmīlību bez nosacījumiem”, Francisks uzsvēra, ka “būtiskais kritērijs neslēpjas cilvēka derīgumā, bet gan tajā, ka cilvēks ir vērtība pati par sevi.” Tāpēc, otrs ir jāpieņem, vadoties ne pēc tā, kas tam pieder, vai ko viņš varētu dot, bet gan pēc tā, kas viņš ir,” teica pāvests.
Ieteicis šos pārdomu fragmentus konferences “Viesmīlības katedra” dalībniekiem un dalībniecēm, Svētais tēvs viņus iedrošināja arvien turpināt formācijas ceļu, lai labāk dzīvotu viesmīlības garā un veicinātu šo kultūru sabiedrībā.
