Baznīcu Ungārijā pāvests aicina pieņemt visus un katram nest Evaņģēlija pravietojumu
Inese Šteinerte - Vatikāns
Francisks norādīja, ka tikai kopā ar Kristu, kas ir mūsu nākotne, varam raudzīties uz vētrām, kas plosās pasaulē, uz straujajām un nemitīgajām pārmaiņām sabiedrībā, kā arī uz pašas ticības krīzi Rietumos. “Mūsu dzīve, ko iezīmē trauslums, ir droši ielikta Viņa rokās. Ja to aizmirsīsim, tad arī mēs, gani un laji, sāksim meklēt cilvēciskus līdzekļus, lai pasargātos no pasaules, aizveroties mūsu ērtajās un mierīgajās reliģiskajās oāzēs, vai arī, piemērosimies pasaulīguma vējiem, un tad mūsu kristietība pazaudēs vitalitāti un mēs pārstāsim būt par zemes sāli,” brīdināja pāvests.
Svētais tēvs paskaidroja, ka šie ir divi kārdinājumi, no kuriem, mums, kā Baznīcai, vienmēr ir jāuzmanās. Pirmais ir uzskats, ka viss ir pazaudēts, ka nav vairs vērtību, kādas bija agrāk, ka nav zināms, kur tas viss vedīs. Otrs risks ir nepareizs skatījums uz pašreizējo laiku, kas balstās uz konformisma ērtībām un liek noticēt, ka viss notiek, kā tam jānotiek, ka pasaule ir mainījusies un nekas cits neatliek, kā tai piemēroties. Šos divus kārdinājumus pāvests nosauca par “katastrofālu sakāvi” un “pasaulīgu konformismu”, un norādīja, ka Evaņģēlijs mums ir dāvājis izšķiršanas spēju, lai ienāktu laikā, kurā dzīvojam “ar pieņemošu attieksmi un ar pravietisku garu”, tātad – “ar pravietisku pieņemšanu”.
Ko nozīmē “pravietiska pieņemšana”? Pāvests paskaidroja, ka tas nozīmē atpazīt Dieva klātbūtnes zīmes arī tur, kur tā nešķiet skaidra kristīgā gara iezīmēta un panākas mums pretim ar savu izaicinājuma garu, vai liek uzdot jautājumus. Tai pašā laikā viss ir jāinterpretē Evaņģēlija gaismā kā kristīgā pravietiskuma sludinātājiem un lieciniekiem. Pāvests atzīmēja, ka arī Ungārijā, kur ticības tradīcija paliek labi iesakņojusies, izplatās sekulārisms un viss, kas to pavada. Pastāv apdraudētības risks ģimenei, jaunieši tiek pakļauti materiālismam un hedonismam. “Kristiešiem šāda realitāte nozīmē iespējas, jo tā stimulē ticību un liek padziļināti izpētīt dažus tematus, aicina pajautāt, kā šie izaicinājumi var ienākt dialogā ar Evaņģēliju, meklēt ceļus, jaunus instrumentus un jaunu valodu,” teica Francisks.
Ungārijas zemes viesis atzīmēja, ka, lai ienāktu dialogā ar mūsdienu situācijām, kristīgajai kopienai ir nepieciešams būt klātesošai un liecināt, bez bailēm prast pieņemt izaicinājumus. Tas nav viegli, jo trūkst priesteru, daudzi ir jau gados veci, samazinās paaicinājumu skaits. Tāpēc ir svarīgi, lai līdzatbildīgi justos arī laji, jo īpaši ar lūgšanu. Pāvesta vārdiem runājot, “atbildes nāk no Kunga, nevis no pasaules, nāk no tabernakula, nevis no kompjūtera’’. Francisks norādīja, ka labs pastorālais kalpojums ir iespējams, ja visi dzīvo pēc Kunga pamudinājuma mīlēt citam citu. “Ja esam attālināti un sašķelti, ja nocietināmies savās pozīcijās un grupās, tad nespējam nest augļus,” brīdināja pāvests. “Dievs ir klātesošs tur, kur pastāv brālīga mīlestība,” viņš apliecināja un aicināja pārvarēt cilvēciskās šķelšanās, lai kopā varētu strādāt Kunga vīna dārzā.
Priesterus Svētais tēvs aicināja nebūt stingriem, bet “dāvāt svētajai Dieva tautai Tēva seju un radīt ģimenisku garu”, “būt žēlsirdīgiem un līdzjūtīgiem”, “vienmēr piedot”, “pieņemt, nevis tiesāt, iedrošināt, nevis kritizēt, kalpot, nevis tenkot.” “Tas mūs tuvina pravietiskajai pieņemšanai,” uzsvēra Francisks, “ja protam sniegt Kunga mierinājumu sāpju un pasaulīgās nabadzības situācijās, izrādām tuvību vajātajiem kristiešiem, migrantiem, kuri meklē pretimnākšanu, dažādu tautību cilvēkiem, katram, kuram ir vajadzīga palīdzība”. “Lūk, Baznīca, par kuru mums ir jāsapņo,” noslēgumā teica pāvests, “Baznīca, kas prot uzklausīt, veikt dialogu, būt uzmanīga pret vājākajiem, pieņemt visus un katram nest Evaņģēlija pravietojumu”.
