Pāvests Portugāles studentiem: pasaulē bez Dieva nav nākotnes

Uzrunas pilnais teksts (tulkoja m. Silvija Krivteža):

Dārgie brāļi un māsas, bom dia!

Paldies, rektores kundze, par uzrunu, kurā jūs teicāt, ka mēs visi jūtamies kā "svētceļnieki". Tas ir skaists vārds, lai par to meditētu; tas nozīmē atstāt malā ierasto rutīnu un doties ceļā ar nodomu, ejot "pāri laukiem" vai "tālāk pār savām robežām", tas ir, ārpus savas komforta zonas uz jēgas pilnu horizontu. Vārdā "svētceļnieks" atspoguļojas cilvēka uzvedība, jo ikviena priekšā ir lielie jautājumi, uz kuriem nav vienkāršas vai tūlītējas atbildes, bet kuri mudina doties ceļā, iziet ārpus sevis, iet uz priekšu. Tas ir process, ko augstskolas students labi saprot, jo tā dzimst zinātne. Un tā aug arī garīgie meklējumi. Svētceļnieks soļo pretī mērķim vai soļo, meklējot mērķi. Vienmēr pastāv briesmas griezties labirintā, kur nav mērķa un nav arī izejas. Būsim piesardzīgi pret safabricētām formulām, kas ir kā labirints. Būsim piesardzīgi pret atbildēm, kas, šķiet, ir viegli sasniedzamas, pret tādām, kas izvilktas no piedurknes kā spēļu kārtis; mēs esam piesardzīgi pret tiem priekšlikumiem, kas, šķiet, dod visu, neko neprasot. Būsim piesardzīgi! Šī piesardzība kalpo kā ierocis, lai varētu iet uz priekšu, nevis turpināt griezties pa apli. Vienā no Jēzus līdzībām ir teikts, ka ļoti vērtīgu pērli atrod tas, kurš to meklē ar gudrību un atjautību, dodot visu, riskējot ar visu, kas viņam ir, lai to iegūtu (sal. Mt 13, 45-46). Meklēt un riskēt: tie ir divi svētceļnieka darbības vārdi. Meklēt un riskēt.

Pessoa pareizi ir teicis, ka "būt neapmierinātam nozīmē būt cilvēkam" (Mensagem, Quinto Império). Mums nevajadzētu baidīties būt nemierīgiem, domāt, ka ar to, ko darām, nepietiek. Būt neapmierinātam šādā nozīmē un pareizā mērā ir labs pretlīdzeklis pret pašpietiekamību un narcisismu. Nepietiekamība raksturo mūsu kā meklētāju un svētceļnieku stāvokli, jo, kā atgādina Jēzus, "mēs esam pasaulē, bet neesam no pasaules" (sal. Jņ 17, 16). Mēs esam aicināti uz kaut ko lielāku, uz pacelšanos, bez kuras nav lidojuma. Tad neuztrauksimies, ja atklāsim, ka esam iekšēji izslāpuši, nemierīgi, nepiepildīti, ilgojamies pēc jēgas un nākotnes, com saudades do futuro! Mēs neesam slimi, bet dzīvi! Tāpēc drīzāk satrauksimies par to, ka esam gatavi aizstāt savu ceļu ar jebkuru pieturas punktu, ja vien tas sniedz mums komforta ilūziju; ja sejas aizvietojam ar ekrāniem, reālo ar virtuālo; ja jautājumu vietā, kas plosa sirdis, izvēlamies vieglas atbildes, kas mūs anestēzē. Un tās mēs varam atrast jebkādā rokasgrāmatā, kas runā par sabiedriskajām attiecībām, par to, ka pareizi uzvesties. Vieglas atbildes padara nejūtīgus.

Draugi, atļaujiet man jums teikt: meklējiet un riskējiet. Šajā vēstures posmā izaicinājumi ir milzīgi un nopūtas sāpīgas. Mēs redzam, ka notiek fragmentārs trešais pasaules karš. Taču uzņemsimies risku domāt, ka mēs atrodamies nevis agonijā, bet gan piedzimšanas procesā, nevis lielas izrādes beigās, bet gan tās sākumā. Ir vajadzīga drosme, lai par to domātu. Tāpēc esiet "jaunās horeogrāfijas" varoņi, kuras centrā ir cilvēks, esiet dzīves dejas horeogrāfi! Mani iedvesmoja rektores vārdi, jo īpaši viņas teiktais, ka "universitāte pastāv, nevis lai saglabātu sevi kā institūciju, bet lai drosmīgi reaģētu uz tagadnes un nākotnes izaicinājumiem". Pašsaglabāšanās ir kārdinājums, nosacīts baiļu reflekss, kas liek uz eksistenci raudzīties izkropļoti. Ja sēklas saglabātu sevi, tās pilnībā izniekotu savu ģeneratīvo spēku un nolemtu mūs badam; ja ziemas saglabātu sevi, nebūtu nekāda brīnumaina pavasara. Tāpēc esiet drosmīgi aizstāt bailes ar sapņiem: esiet nevis baiļu glabātāji, bet sapņu īstenotāji!

Būtu nelietderīgi domāt par universitāti, kas cenšas izglītot nākamo paaudzi tikai tādēļ, lai saglabātu pašreizējo elitāro un nevienlīdzīgo pasaules sistēmu, kurā augstākā izglītība joprojām ir privilēģija tikai dažiem. Ja zināšanas netiek uztvertas kā atbildība, tās kļūst neauglīgas. Ja tie, kas ir ieguvuši augstāko izglītību (kas šodien Portugālē un daudzviet pasaulē joprojām ir privilēģija), necenšas atdot to, ko ir ieguvuši, viņi nav līdz galam sapratuši, kas viņiem tika dāvāts. Radīšanas grāmatā pirmie jautājumi, ko Dievs uzdod cilvēkam, ir: "Kur tu esi?" (Rad 3,9) un "Kur ir tavs brālis?" (Rad 4,9). Mums nāks par labu sev pajautāt: kur esmu es? Vai es palieku ieslēgts savā burbulī, vai arī uzņemos risku izkāpt no savas drošības, lai kļūtu par praktizējošu kristieti, par taisnīguma un skaistuma veidotāju? Un vēlreiz: kur ir mans brālis? Tādas brālīgas kalpošanas pieredzes kā Missão País un daudzas citas, kas rodas akadēmiskajā pasaulē, būtu jāuzskata par neaizstājamām tiem, kas iziet cauri universitātei. Augstāko izglītību vajadzētu uztvert ne tikai kā licenci personīgās labklājības veidošanai, bet arī kā pilnvarojumu veltīt sevi taisnīgākai un iekļaujošākai, t.i., attīstītākai sabiedrībai. Man ir stāstīts, ka viena no jūsu dižākajām dzejniecēm Sofija de Mello Breinere Andresena intervijā, kas ir sava veida testaments, uz jautājumu: "Ko jūs vēlētos redzēt īstenotu Portugālē šajā jaunajā gadsimtā?", bez vilcināšanās atbildēja: "Es gribētu redzēt sasniegtu sociālo taisnīgumu, samazinātu plaisu starp bagātajiem un nabadzīgajiem" (Entrevista de Joaci Oliveira, in Cidade Nova, nº 3/2001). Šo jautājumu es nododu jums. Jūs, dārgie studenti, zināšanu svētceļnieki, ko jūs vēlaties redzēt sasniegtu Portugālē un pasaulē? Kādas pārmaiņas, kādas pārvērtības? Un kā universitāte, jo īpaši katoļu universitāte, var to veicināt?

Beatrise, Mahūr, Mariana un Tomaš, paldies par jūsu liecībām. Tajās visās bija cerīgs tonis, reālistisks entuziasms, bez sūdzībām, bet arī bez ideālistiskām eskapādēm. Jūs vēlaties būt "pārmaiņu varoņi", kā teica Mariana. Klausoties jūs, es domāju par rakstnieka Hosē de Almada Negreirosa frāzi, kas jums varētu būt pazīstama: "Es sapņoju par valsti, kurā ikviens var kļūt par skolotāju" (A Invenção do Dia Claro). Šis vecais vīrs uzrunā jūs un sapņo par to, lai jūsu paaudze kļūtu par skolotāju paaudzi. Esiet cilvēcības meistari. Līdzcietības meistari. Jaunu iespēju planētai un tās iedzīvotājiem meistari. Cerības skolotāji. Skolotāji iestājas dzīvības labā virs planētas, ko šobrīd apdraud nopietna ekoloģiskā iznīcība.

Kā daži no jums jau norādīja, mums jāatzīst, ka rūpes par kopējo māju ir ārkārtīgi steidzamas. Tomēr to nevar izdarīt bez sirds atgriešanās un antropoloģiskā redzējuma maiņas, kas ir ekonomikas un politikas pamatā. Mēs nevaram samierināties tikai ar mīkstinošiem pasākumiem vai bikliem un divdomīgiem kompromisiem. Šajā gadījumā "viduvējie ceļi ir tikai neliela kavēšanās katastrofā" (Enciklika Laudato si, 194). Neaizmirstiet to: viduvējie ceļi ir tikai neliela kavēšanās katastrofā. Tādēļ jāveic tas, kas diemžēl joprojām tiek atlikts: ir nepieciešams no jauna definēt to, ko mēs saucam par progresu un attīstību. Jo progresa vārdā ir bijis pārāk daudz regresa. Iegaumējiet labi to, ko es jums tagad saku: progresa vārdā ir bijis pārāk daudz regresa. Jūs esat tā paaudze, kas var stāties pretī šim izaicinājumam: jums ir vismodernākie zinātniskie un tehnoloģiskie instrumenti, bet, lūdzu, neiekrītiet virspusēju redzējumu slazdā. Neaizmirstiet, ka mums vajadzīga integrēta ekoloģija, lai planētas ciešanas uzklausītu kopā ar nabadzīgo cilvēku ciešanām; lai zemes pārtuksnešošanās traģēdiju aplūkotu kopā ar bēgļu drāmu; migrācijas problēmu kopā ar demogrāfijas jautājumu; lai dzīves materiālo dimensiju risinātu garīgajā dimensijā. Ne polarizāciju, bet gan vispārējo vīziju.

Paldies, Tomaš, par vārdiem, ka "autentiska integrālā ekoloģija nav iespējama bez Dieva, ka pasaulē bez Dieva nav nākotnes". Es gribētu jums teikt: ticību dariet ticamu caur savām izvēlēm. Jo, ja ticība nerada pārliecinošu dzīvesveidu, tad tā neieraudzē pasaules mīklu. Nepietiek ar to, ka kristietis ir pārliecināts, viņam ir jābūt pārliecinošam, lai mūsu rīcība atspoguļotu Evaņģēlija skaistumu un prieku. Turklāt kristietībā nevar dzīvot kā cietoksnī, kas apjozts ar mūriem, ceļot vaļņus pret pasauli. Tāpēc mani aizkustināja Beatrises liecība, kad viņa teica, ka tieši "no kultūras jomas" viņa jūtas aicināta dzīvot saskaņā ar Kalna svētībām. Katrā laikmetā viens no svarīgākajiem kristiešu uzdevumiem ir atgūt iemiesošanās noslēpuma jēgu. Bez iemiesošanās kristietība kļūst par ideoloģiju; tieši iemiesošanās ļauj mums apbrīnot to skaistumu, ko Kristus atklāj caur katru brāli un māsu, katru vīrieti un sievieti.

Interesanti, ka jaunajā katedrā, kas veltīta "Franciska ekonomika", jūs esat pievienojuši Klāru. Sieviešu ieguldījums ir neaizstājams. Galu galā Bībelē mēs redzam, ka ģimenes ekonomika lielā mērā ir sievietes rokās. Viņa ar savu gudrību ir īsta mājas "valdniece", kura nav vērsta tikai uz peļņu, bet gan uz rūpēm, līdzāspastāvēšanu, fizisko un garīgo labklājību un pat dalīšanos ar nabadzīgajiem un svešiniekiem. Ir aizraujoši pievērsties ekonomikas studijām no šāda skatupunkta: ar mērķi atgriezt ekonomikai cieņu, ko tā ir pelnījusi, lai tā nekļūtu par upuri mežonīgajam tirgum un spekulācijām.

Globālā izglītības pakta iniciatīva un septiņi principi, kas veido tās struktūru, ietver daudzus no šiem jautājumiem, sākot no rūpēm par kopējām mājām līdz pilnvērtīgai sieviešu līdzdalībai un nepieciešamībai rast jaunus veidus, kā saprast ekonomiku, politiku, izaugsmi un progresu. Es aicinu jūs iepazīties ar Globālo izglītības paktu un studēt to. Viens no tajā aplūkotajiem punktiem ir izglītība, kas veicina pieņemšanu un iekļaušanu. Mēs nevaram izlikties, ka neesam dzirdējuši Jēzus vārdus Mateja evaņģēlija 25. nodaļā: "Es biju svešinieks, un jūs mani uzņēmāt" (35). Es ar aizkustinājumu sekoju līdzi Mahūra liecībai, kad viņš stāstīja par to, kā ir dzīvot, "pastāvīgi izjūtot, ka nav mājas, nav ģimenes, nav draugu [...], ka esi palicis bez mājām, bez universitātes, bez naudas [...], noguris, izsmelts un bēdu nomākts". Viņš mums stāstīja, ka atradis cerību, jo kāds ticēja tikšanās kultūras pārveidojošajai ietekmei. Katru reizi, kad kāds izrāda viesmīlības žestu, izraisa pārvērtības.

Draugi, es priecājos redzēt jūs kā dzīvu izglītības kopienu, atvērtu realitātei, ar Evaņģēliju, kas nav ornaments, bet visu dzīvina. Es zinu, ka jūsu ceļš aptver dažādas jomas: mācības, draudzību, sociālo kalpošanu, pilsonisko un politisko atbildību, rūpes par kopējo māju, mākslinieciskās izpausmes... Būt katoļu universitātei nozīmē galvenokārt to, ka katrs elements ir saistīts ar veselumu un ka veselums ir atrodams daļās. Tādējādi, apgūstot zinātniskās iemaņas, cilvēks nobriest kā personība, pašizziņā un sava ceļa izprašanā. Ceļam – jā, labirintiem – nē! Tātad, uz priekšu! Viduslaiku tradīcija vēsta, ka tad, kad krustojās svētceļnieku ceļi, viens sveicināja otru, saucot "Ultreia", un otrs atbildēja "et Suseia". Tie ir uzmundrinājuma izteicieni, lai turpinātu meklējumus un riskanto ceļojumu, viens otram sakot: "Ejam, drosmi, ej uz priekšu!". To no visas sirds novēlu arī jums visiem. Paldies!