Pāvests Lisabonā svin PJD vigīliju kopā ar 1,5 milj. jauniešu

Žans-Šarls Putcolu, Jānis Evertovskis – Vatikāns

Težu parkā, kas atrodas upes labajā krastā, PJD dalībnieki pulcējās jau sestdienas agrā pēcpusdienā. Vigīlija iesākās ar procesijas ierašanos laivā, kas atveda PJD krustu un “Salus Populi Romani” Dievmātes ikonu. Kad pāvests, labu laiku atklātā automašīnā braukājis starp sektoriem, nonāca esplanādē, viņu sveica gan pusotrs miljons jauniešu, plīvojot daudzu pasaules valstu karogiem, gan arī divas Portugāles gaisa spēku lidmašīnas, kas pārlidoja pilsētu. Lisabona šai vakarā kļuva par visas pasaules jauniešu “galvaspilsētu”.

Vigīlijas pimā daļa bija ritmiska. Tās laikā dziedāja 200 cilvēku liels koris, spēlēja orķestris un uzstājās horeogrāfiskais ansamblis, kas sastāvēja no 21 dažādu tautību jaunieša. Mūzika un troksnis apklusa, kad uz milzu ekrāniem vairākās valodās parādījās vārdi: “Es ar tevi runāju”.

Kungs, ko Tu gribi, lai es daru?

Pirmais liecību sniedza Antonio – 33 gadus jauns portugāļu priesteris. Viņa dzīve izmainījās pēc autoavārijas. “Es sapratu, ka varēju nomirt”, viņš atzina. “Es sapratu, ka, ja mans svētceļojums zemes virsū šai brīdī būtu aprāvies, manai dzīvei nebūtu jēgas”. Tad viņš jautāja Dievam: “Kungs, ko Tu gribi, lai es daru?” Kopš tā brīža viņa sirdi sāka piepildīt prieks par satikšanos ar Kristu un vēlme nest šo prieku citiem. Viņš atgriezās garīgajā seminārā, ko iepriekš bija atstājis, un pēc diviem gadiem kļuva par priesteri, lai nestu citiem prieku par satikšanos ar Kristu, par to, ka Kristus viņu bija atradis. Antonio piebilda, ka tas nav pārejošs prieks. Tas ir prieks, ko viņam dāvāja Debesis.

Pēc liecības Lisabonas debesīs parādījās dronu veidotais uzraksts “Celies” un atkal sāka skanēt dziesmas līdz otrās uzstāšanās brīdim.

Mūsu ciematam uzbruka teroristi

Marta Luīze ir no Mozambikas. Viņai ir 18 gadi. Meitene nāk no trūcīgā Cabo Delgado apgabala. Kad teroristi divas reizes uzbruka viņas ciemam (tas notika 2021. gada aprīlī un oktobrī), Marta un viņas ģimene slēpās mežā, nemitīgi lūdzot Mariju un Jēzu, lai nepieļautu, ka notiek ļaunākais. Viņiem nebija ne pārtikas, ne ūdens. Marta par vairāku dienu ilgo gājienu liecināja: “Tik daudzu ciešanu vidū mēs nekad nezaudējām ticību un cerību, ka kādu dienu atjaunosim savu dzīvi”.

Tai brīdī koris un orķestris sāka atskaņot antifonu: “Ceļā es atradu Tevi, Tavs spēks mani no jauna pieceļ”. Droni turpināja izgaismot debesis, tikmēr dejotāji noliecās krusta un Dievmātes ikonas priekšā. Iestājās klusums. Sekoja pāvesta uzruna. 

Dalīšanās priekā

Svētais tēvs atzina, ka šie jaunieši ir šeit, lai dalītos Kunga priekā. Jaunava Marija steidzās pie savas māsīcas Elizabetes, lai nestu viņai to, kas ir visdārgākais: šo prieku. “Cik skaisti jūs redzēt!” viņš iesāka. “Paldies, ka ceļojāt, ieradāties šeit! Arī Jaunava Marija, lai nonāktu pie Elizabetes, ceļoja: «Viņa cēlās un steigšus aizgāja» (Lk 1, 39) – teikts šo Pasaules jauniešu dienu Evaņģēlijā”.

Šajā sakarā pāvests uzreiz izvirzīja jautājumu, kāpēc Marija ceļas un steigšus dodas pie savas māsīcas. Viņa, protams, bija tikko uzzinājusi, ka Elizabete ir mātes cerībās, bet arī viņa pati ir mātes cerībās. Kāpēc tad viņa iet, ja neviens viņai to neprasīja? Marija dara to, ko neviens viņai nebija prasījis, ne licis darīt. Marija iet tāpēc, ka mīl – atbildēja Svētais tēvs. Tā vietā, lai domātu par sevi, viņa domā par otru cilvēku. Kāpēc? Tāpēc, ka “prieks ir misionārs” – skaidroja pāvests. Mēs saņemam prieku, lai tajā dalītos un celtu otru. Vai jūs, kas esat šeit, kas esat šeit ieradušies, lai dzirdētu Kristus vēsti, lai meklētu dzīves jēgu, paturēsiet šo prieku sev vai arī nesīsiet to citiem? – jautāja pāvests. Viņš atkārtoja, ka prieks ir misionārs, un aicināja jauniešus atskatīties atpakaļ un saskatīt, ko tie ir saņēmuši.

Prieka saknes

Mums visiem ir tādi cilvēki, kas bija kā “gaismas stari” mūsu dzīvē – turpināja pāvests. Tie bija vecāki, vecvecāki, priesteri, klostermāsas vai brāļi, katehēti, skolotāji utt. “Viņi ir mūsu prieka saknes”, sacīja Svētais tēvs. Tai mirklī viņš aicināja visus brīdi palikt klusumā un padomāt par tiem, kuri kaut ko dzīvē ir devuši un ir bijuši sava veida “prieka saknes”. Tagad būs pienākusi jauniešu kārta būt prieka misionāriem un saknēm citiem cilvēkiem. Lai to darītu, nāksies celties un meklēt, jo “prieks neglabājas ieslēgts bibliotēkā”. To vajadzēs atklāt dialogā ar citiem.

Iet kopā

Francisks norādīja, ka mēs esam aicināti iet kopā ar citiem. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē to, ka, ja kāds grupas biedrs pakrīt, ir noguris, mums ir jāpalīdz viņam piecelties. Tie, kuri, pakrituši, paliek pie zemes, jau ir atvadījušies no dzīves un aizslēguši sevi cerībai. Kas mums jādara, redzot kādu draugu pakritušu? Mums viņš ir jāceļ augšā – uzsvēra pāvests, piebilstot, ka vienīgais brīdis, kad drīkst uz otru cilvēku skatīties no augšas uz leju, ir šis palīdzības brīdis – kad palīdzam viņam atkal piecelties.

Celties un iet

Romas bīskaps pauda pārliecību, ka šeit ir treniņa jautājums. Dažreiz mēs nevēlamies soļot, negribam pielikt pūliņus. Šajā kontekstā viņš atzina, ka viņam patīk futbols, un jautāja jauniešiem, vai arī viņiem tas patīk. Tad Francisks turpināja: “Kas slēpjas aiz mērķa? Daudzi treniņi”. Aiz katras veiksmes stāv milzīgs darbs. Tāpēc pēc katra kritiena ir atkal jāceļas vai jāļauj, lai kāds palīdzētu mums piecelties, un tad ir atkal jādodas tālāk, jāvirzās pretī mērķim un katru dienu jātrenējas. “Dzīvē nekas nav par velti”, viņš atgādināja. “Par visu ir jāmaksā. Ir tikai viena lieta par velti. Tā ir Jēzus mīlestība. Staigāsim cerībā, skatīsimies uz savām saknēm un, nebaidoties, iesim uz priekšu. Nebaidieties!”

Pēc pāvesta uzrunas sekoja Vissvētākā Sakramenta izstādīšana un adorācija. Tās laikā laukumā, kurā atradās pusotrs miljons jauniešu, iestājās dziļš klusums. Pār dažu klātesošo vaigiem ritēja prieka asaras. Kunga pielūgšana noslēdzās ar dziedājumu “Kristus dvēsele, dari mani svētu; Kristus miesa, atpestī mani….”.