Francisks: Eiropai ir jāatgūst cerība, dedzība un entuziasms
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Kā zinām, Vidusjūra ir civilizācijas šūpulis, un šūpulis ir domāts dzīvībai – sacīja Francisks. Tāpēc ir nepieļaujami, ka šī jūra pārvēršas par kapsētu vai par konfliktu vietu. Vidusjūra ir saskarsmes starp Āfriku, Āziju un Eiropu vieta. Tā ir vieta, kur notiek saskarsme starp ziemeļiem un dienvidiem, austrumiem un rietumiem, cilvēkiem un kultūrām, tautām un valodām, filozofijām un reliģijām. Svētais tēvs norādīja, ka forumā piedalījās Vidusjūras apgabala bīskapi un pašvaldību vadītāji, kā arī daudzi jaunieši, lai skatiens būtu pavērts uz nākotni. Ne velti Marseļā notiekošo pasākumu dēvēja par “Cerības mozaīku”. Tas ir sapnis, tas ir izaicinājums – viņš piebilda. Vidusjūrai ir jāatgūst savs aicinājums. Tai jākļūst par “civilizācijas un miera laboratoriju”.
Turpinājumā pāvests atgādināja, ka pirms diviem tūkstošiem gadu no jūras austrumu puses savu ceļu iesāka Jēzus Kristus Evaņģēlijs. Protams, nepietiek ar to, lai Evaņģēlija vēsts atskanētu vienu reizi pār visām. Šīs vēsts sludināšana nenotiek kā ar burvju nūjiņas mājienu. Tas ir process, ceļš, kur katra paaudze ir aicināta veikt savu posmu, izprotot sava laika zīmes. Arī tikšanās Marseļā nebija izolēts notikums, jo jau līdzīga tikšanās notika 2020. gadā Itālijas dienvidu pilsētā Bari un 2022. gadā Florencē. Tas bija solis uz priekšu ceļā, ko pagājušā gadsimta 50. gadu beigās iesāka Florences mērs Džordžo La Pira ar pasākumu “Vidusjūras sarunas”. Tagad šis bija vēl viens solis uz priekšu, lai atbildētu svētā Pāvila VI enciklikā Populorum progressio izteiktajam aicinājumam veidot “cilvēcīgāku pasauli visu labā, tādu pasauli, kurā katram būtu ko dot un saņemt, tā, lai vienu cilvēku attīstība nekļūtu par šķērsli citu attīstībai”.
Kāds ir Marseļā notikušās tikšanās iznākums? Pāvests atzina, ka tā deva iespēju paskatīties uz Vidusjūru ar cilvēcīgāku skatienu – nevis ideoloģisku, stratēģisku, politiski korektu vai instrumentālu, bet cilvēcīgu skatienu, tas ir, tādu, kas visā saskata cilvēka primāro vērtību un viņa neaizskaramo cieņu. Bez tam tikšanās vainagojās ar cerības un brālīguma skatienu. Francisks piebilda, ka šai cerībai un brālībai jākonkretizējas ilgtermiņa, vidēja termiņa un īstermiņa darbībās, lai cilvēki varētu paši brīvi izvēlēties emigrēt vai palikt. “Vidusjūrai jābūt cerības vēstij”, viņš sacīja.
Pāvests norādīja, ka ir jāatgriež cerība mūsu Eiropas sabiedrībām, īpaši jaunajām paaudzēm. Kā lai mēs pieņemam citus, ja vispirms mūsu pašu apvārsnis nav atvērts cerībai? Kā lai jaunieši ir atvērti saskarsmei un spēj dalīties, ja viņiem pietrūkst cerības, ir ieslēgti savā pasaulē un, norūpējušies, cīnās ar nabadzību? Mūsu sabiedrībai, kas nereti slimo ar individuālismu un konsumerismu, jāatveras un jāapgādā dvēsele un gars ar skābekli. Tad tā krīzi uzskatīs par iespēju un tiks ar to galā pozitīvā veidā. Eiropai ir jāatgūst dedzība un entuziasms – uzsvēra Francisks.
