Pāvests: Sinodes galvenais varonis ir Svētais Gars
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Sinode ir iešana kopā. Tā nav politiska sapulce, ne parlamentāra sēde. Tā ir tikšanās Svētajā Garā, žēlastības un vienotības “vieta” – atgādināja Francisks Svētajā Misē, kurā piedalījās aptuveni 25 tk. ticīgo. Viņš aicināja stāties pretī šī laika izaicinājumiem un problēmām, nevis meklējot šķelšanos un domstarpības, nevis sacelšanās garā, bet fokusējot savu skatienu uz Dievu, esot tādai Baznīcai, kas klausās un meklē dialogu, bet nevis šķeļas. Šī grandiozā notikuma galvenais varonis ir Svētais Gars, kas visu dara jaunu. “Mēs esam šeit, lai ietu kopā ar Jēzus skatienu, kurš svētī Tēvu un pieņem visus nogurušos un apspiestos”, teica pāvests. “Tāpēc sāksim ar Jēzus skatienu”. Homīlijas turpinājumā viņš skaidroja šos Jēzus skatiena divus aspektus.
Kāds ir sinodālās asamblejas galvenais uzdevums? Kā iepazīstināt mūsdienu cilvēku ar Dieva atklāsmi, lai tā viņam nestu pestīšanu? Saskaņā ar pāvesta teikto, atbilde meklējama tieši sinodē. Jēzus skatiens, pirmkārt, ir “svētījošs skatiens”. Neskatoties uz to, ka Jēzus piedzīvoja atstumšanu un saskārās ar nocietinātām sirdīm, viņš neļāva sev vilties, nekļuva rūgts, nepārstāja slavēt Tēvu. Viņa sirds aizvien palika mierīga. Kunga svētījošais skatiens ir pamudinājums visai Baznīcai ar līksmu sirdi kontemplēt Dieva darbību un izprast šo laiku. Baznīcai jāraugās gan uz no saviem priekštečiem saņemto svēto patiesības mantojumu, gan arī uz jaunajām mūsdienu situācijām.
Jēzus svētījošais skatiens ir mums adresēts aicinājums būt tādai Baznīcai, kas nestājas pretī mūsdienu izaicinājumiem un problēmām šķelšanās un sacelšanās garā, bet kas, tieši pretēji, pievērš savas acis Dievam, kas ir vienotība, un ar apbrīnu un pazemību Viņu slavē un pielūdz, atzīstot Viņu par savu vienīgo Kungu. Mēs piederam Viņam un – atcerēsimies to – esam tikai tādēļ, lai nestu Viņu pasaulei – piekodināja pāvests. Kā teica apustulis Pāvils, mums nav nekā cita, ar ko “lepoties, kā tikai mūsu Kunga Jēzus Kristus krusts”. Ar to pietiek, ar Viņu mums pietiek. Mēs negribam meklēt pasaulīgo godu, mēs negribam izskatīties skaisti pasaules acīs, bet gribam tai nest Evaņģēlija iepriecinājumu, lai aizvien labāk visiem liecinātu Dieva bezgalīgo mīlestību.
Turpinājumā Francisks uzsvēra, ka sinodes primārais uzdevums ir atkal nocentrēt savu skatienu uz Dievu, lai mēs būtu Baznīca, kas uzlūko cilvēci ar žēlsirdību, lai mēs būtu vienota un brālīga Baznīca; Baznīca, kas klausās un meklē dialogu, kas svētī un iedrošina, kas palīdz tiem, kuri meklē Kungu, kas sapurina vienaldzīgos, kas palīdz cilvēkiem atklāt ticības skaistumu. Baznīcai centrālā vieta ir jāierāda Dievam. Baznīcai ir “jāriskē kopā ar Jēzu”.
Jēzus skatiens, otrkārt, ir “pieņemošs skatiens”. Kamēr tie, kuri domā, ka ir gudri, nespēj saskatīt Dieva darbus, Jēzus slavē Tēvu par to, ka Viņš atklājās mazajiem, vienkāršajiem, garā nabadzīgajiem. Jēzus visas savas dzīves laikā skatās uz vājajiem, cietējiem un atmestajiem ar mīlestību. Sakot “Nāciet pie manis visi, kas strādājat un esat apgrūtināti, un es jūs atspirdzināšu”, Viņš īpaši vēršas pie šīs kategorijas cilvēkiem.
Šis Jēzus pieņemošais jeb atvērtais skatiens ir arī mums adresēts aicinājums būt viesmīlīgai Baznīcai, nevis Baznīcai ar slēgtām durvīm – atgādināja Svētais tēvs. Šajā laikā saskaramies ar jauniem kultūras un pastorāliem izaicinājumiem, kas, lai bez bailēm tiktu ar tiem galā, pieprasa “sirsnīgu un laipnu iekšēju attieksmi”. Šajā sinodālajā dialogā, šajā skaistajā ceļā, ko veicam Svētajā Garā kopā kā Dieva tauta, mēs varam padziļināt savu vienotību un draudzību ar Kungu, lai varētu paskatīties uz šī laika izaicinājumiem ar Viņa skatienu, lai kļūtu tāda Baznīca, kas neuzliek nastas, bet kas visiem atkārto: “Nāciet, nogurušie un nospiestie, nāciet, jūs, kas pazaudējāt ceļu vai jūtaties tāli, nāciet, jūs, kas aizvērāt durvis cerībai: Baznīca ir šeit, jums!” Francisks uzsvēra, ka Baznīcas durvīm jābūt atvērtām visiem.
Homīlijas noslēguma daļā pāvests norādīja uz dažiem bīstamiem kārdinājumiem, kas var piemeklēt Baznīcu, proti, tā var kļūt “cieta”, tā var kļūt kā “muita”, tāda, kas nobruņojas pret pasauli un skatās atpakaļ; pastāv risks, ka Baznīca var kļūt remdena, kas padodas pasaules stilam; tā var pagurt un noslēgties sevī. “Iesim kopā: pazemīgi, dedzīgi un priecīgi. Iesim svētā Asīzes Franciska pēdās”, mudināja Svētais tēvs. Asīzes Francisks bija nabadzības un miera svētais. Dieva dēļ viņš bija kļuvis “neprātīgs”. Viņš savā miesā nēsāja Jēzus rētas, un, lai ietērptos Kristū, viņš atbrīvojās no visa. Pāvests atzina, ka mums ir grūta šāda iekšējā un ārējā atbrīvošanās jeb atraisīšanās.
Asīzes svētais lūgšanas laikā dzirdēja Krustāsisto sakām: “Ej un atjauno manu baznīcu”. Sinode mums atgādina, ka Baznīcai visu laiku ir jāattīrās, jāatjaunojas, jo mēs visi esam piedošanu saņēmušo grēcinieku tauta – norādīja Romas bīskaps. Mums visu laiku ir jāatgriežas pie avota, kas ir Jēzus, un jānostājas uz Svētā Gara ceļa, lai aizsniegtu visus cilvēkus ar Evaņģēliju.
Asīzes Franciska ieroči bija pazemība un vienotība, lūgšana un žēlsirdība. Uz to pāvests aicināja arī sinodes dalībniekus, piebilstot, ka “visauglīgākie sinodes brīži ir lūgšanas brīži”, jo caur lūgšanu mūsos darbojas Kungs. “Atvērsimies Viņam un piesauksim Viņu!”, mudināja Francisks. “Viņš, Svētais Gars, ir galvenais varonis. Ļausim, lai Viņš būtu sinodes galvenais varonis! Iesim kopā ar Viņu – paļāvīgi un priecīgi”.
