Mise par Benediktu XVI un pēdējā gada laikā mirušajiem kardināliem un bīskapiem

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Lūkasa evaņģēlijā lasām, ka Jēzum, ejot kopā ar mācekļiem un lielu ļaužu pūli uz Naimas pilsētā, pretī iet bēru gājiens. Māte, kura bija atraitne, apbedī savu vienīgo dēlu. “Viņu redzot, Kungs iežēlojās par viņu”, raksta evaņģēlists (Lk 7, 13). Jēzus redz un tiek līdzjūtības pārņemts – sacīja Francisks. Viņš norādīja, ka pāvests Benedikts XVI daudzreiz atgādināja, ka ticība nav vispirms kāda ideja, ko būtu jāsaprot, ne arī morāle, bet satikšanās ar dzīvo Jēzu Kristu, kura sirds spēcīgi pulsē mūsu labā un kurš, redzot mūsu ciešanas, iežēlojas un jūt mums līdzi.

Francisks pastāstīja, ka tieši šajā Evaņģēlija fragmentā Lūkass pirmo reizi Jēzu nosauc par “Kungu”. “Viņu redzot, Kungs iežēlojās par viņu”. Jēzus tiek saukts par Kungu, tas ir, par Dievu, kurš ir visa Kungs, tieši brīdī, kad Viņš iežēlojas par māti atraitni, kura pazaudēja savu vienīgo dēlu – skaidroja pāvests. Tāds ir mūsu Dievs. Viņa dievišķība atspīd, nonākot saskarē ar mūsu bēdām, jo Viņa sirds ir līdzjūtīga sirds. Kungs, redzot mūs piedzīvojam vislielāko ļaunumu, nāvi, apžēlojas par mums. Viņš pieceļ augšā atraitnes vienīgo dēlu. Dzīvība uzvar nāvi. Cik svarīgi ir uzlūkot ar līdzjūtību tos, kuri sēro par saviem dārgajiem tuviniekiem! – teica Svētais tēvs.

Homīlijas turpinājumā viņš norādīja, ka Jēzus līdzjūtību raksturo kāda īpašība, proti, tā ir konkrēta līdzjūtība. Evaņģēlijā lasām, ka Viņš, “piegājis klāt, pieskārās nestuvēm”. Pieskaršanās mirušā nestuvēm tajā laikā bija bezjēdzīga, to pat uzskatīja par nešķīstu žestu, kas aptraipīja darītāju. Taču Jēzum tas nav svarīgi. Viņš ar savu līdzjūtību novērš attālumus un kļūst tuvs. Tāds ir Dieva stils – atkārtoja pāvests. Dievu raksturo tuvība, līdzjūtība un maigums.

Kristus nesprediķo par nāvi, bet saka mātei vienu vienīgu vārdu: “Neraudi!”. Kāpēc Viņš to dara? Vai raudāt nav labi? Nē, nē. Arī Jēzus raud, kā lasām Evaņģēlijos – teica Francisks. Taču mammai Viņš saka: “Neraudi”, jo, esot kopā ar Kungu, asarām vairs nepaliek vietas. Tām pienāk gals. Viņš ir Dievs, kurš, kā saka Raksti, “iznīcinās nāvi” un “noslaucīs asaras no ikviena vaiga”. Viņš uzņēmās uz sevis mūsu asaras, lai mūs atbrīvotu no tām.

Kungs ar savu līdzjūtību atdzīvina jaunekli. Šī izdziedināšana atšķiras no citiem brīnumiem. Jēzus pat neprasa mātei ticību. Kāpēc šis brīnums ir tik īpašs un reizē rets? Tāpēc ka šeit ir iesaistīts bārenis un atraitne, par kuriem Bībelē teikts, ka viņi, tāpat kā svešinieki, ir vispamestākie un visvientuļākie un ka nevar balstīties ne uz vienu citu kā tikai uz Dievu. Atraitne, bārenis, svešinieks. Tie ir Kungam vistuvākie un visdārgākie cilvēki. Mēs nevaram būt tuvi un dārgi Dievam tad, ja to ignorējam – brīdināja Francisks. Šie cilvēki bauda īpašu Kunga aizsardzību un mīlestību, un viņi būs tie, kuri mūs sagaidīs debesīs.

Runājot par pazemību, pāvests norādīja, ka tā ir visraksturīgākā atraitņu, bāreņu un svešinieku iezīme, jo Kungs ir viņu vienīgā cerība. Līdz ar to viņu dzīvē centrālo vietu ieņem Dievs. Viņi nebalstās uz saviem spēkiem, bet balstās uz Dievu, kurš par tiem rūpējas. Viņi ir “garā nabadzīgie”, kuri mums atklāj, ka Kungs īpaši mīl mazos. Pazemība ir ceļš, kas ved uz debesīm. Dievs meklē pazemīgos, kuri cer uz Viņu, kuri nebalstās uz sevi un saviem plāniem.

Francisks piebilda, ka pazemība ir kaut kas vairāk nekā viens no tikumiem. Tā ir mūsu dzīves pamatstāja. Būt pazemīgiem nozīmē atzīt, ka mums ir vajadzīgs Dievs, un ierādīt Viņam centrālo vietu savā dzīvē. Tas nozīmē visā paļauties uz Viņu. Dievs mīl pazemību, jo Viņš pats ir pazemīgs. Viņš pazemojas, nokāp pie mums no debesīm. Dievs ir ne tikai pazemīgs, bet – pazemība, kā to sacīja svētais Asīzes Francisks. “Tu, Kungs, esi pazemība”. Dievs Tēvs ir pilnībā vērsts uz Dēlu, un Dēls – uz Tēvu. Dievs mīl tos, kuri novērš savu uzmanību no sevis un centrālo vietu ierāda Viņam. Tieši pazemīgie Viņam visvairāk līdzinās. Tādā veidā izkristalizējas Jēzus vārdu patiesība: “Kas sevi pazemos, tas tiks paaugstināts” (Lk 14, 11).

Šeit pāvests Francisks atgādināja pāvesta Benedikta XVI vārdus: “Pazemīgais Kunga vīna dārza strādnieks”. “Jā, kristieši – īpaši pāvests, kardināli, bīskapi – ir aicināti būt pazemīgi strādnieki”, sacīja Francisks. Viņi ir aicināti kalpot, nevis būt apkalpoti, domāt nevis vispirms par saviem augļiem, bet par Kunga vīna dārza augļiem. Svētais tēvs aicināja dievkalpojuma dalībniekus un visus ticīgos lūgt no Dieva līdzjūtīgu skatienu un pazemīgu sirdi. Viņš aicināja darīt to nenogurstoši, jo, ejot līdzjūtības un pazemības ceļu, Kungs mums dāvā savu dzīvību, kas uzvar nāvi. Romas bīskaps arī aicināja lūgties par saviem mirušajiem brāļiem, kuriem bija līdzjūtīga un pazemīga sirds, jo viņu dzīves jēga bija Kungs. Lai Viņā tie rod mūžīgo mieru!

Pāvesta celebrētajā Svētajā Misē piedalījās aptuveni 900 ticīgo. Pēdējā gada laikā visā pasaulē ir miruši 6 kardināli un 147 bīskapi.