Dieva Vārds mums atgādina, ka mēs esam Dieva mīlētie bērni
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Svētajā Misē piedalījās aptuveni 5 tk. ticīgo. Tās laikā divas kandidātes saņēma lektora svētības un vairākiem katehētiem no dažādām pasaules valstīm pāvests piešķīra mandātu iet un katehizēt.
Dieva Vārda spēks piesaista Dievu un sūta cilvēku iet pie citiem – norādīja Francisks. Tanī meklējams šī Vārda dinamisms. Tas mums neļauj palikt ieslēgtiem sevī, bet paplašina sirdi, liek mainīt dzīves virzienu un ieradumus, paver jaunus scenārijus un vēl neiedomājamus apvāršņus.
“Brāļi un māsas, Dieva Vārds vēlas to darīt katrā no mums”, sacīja pāvests. “Tāpat kā ar pirmajiem mācekļiem, kuri, pieņemot Jēzus vārdus, atstāja tīklus un uzsāka brīnišķīgu piedzīvojumu, arī mūsu dzīves krastos, līdzās ģimenes laivām un darba tīkliem, Vārds izraisa Jēzus aicinājumu. Viņš aicina mūs kopā iziet jūrā citu cilvēku labā. Jā, Vārds ierosina misiju, dara mūs par Dieva vēstnešiem un lieciniekiem pasaulei, kas ir pilna ar vārdiem, bet slāpst pēc tā Vārda, kuru tā bieži ignorē. Baznīca dzīvo šajā dinamismā: tā ir Kristus aicināta, Viņš to piesaista un sūta pasaulē, lai liecinātu par Viņu. Tas ir dinamisms Baznīcā”.
Homīlijas turpinājumā Svētais tēvs atgādināja, ka mēs nevaram iztikt bez Dieva Vārda un tā maigā spēka. Dieva Vārds pieskaras mūsu sirdij, iespiežas dvēselē un atjauno tanī Jēzus mieru, kas padara mūsu nemierīgus citu dēļ. Pavērojot Dieva draugus, Evaņģēlija lieciniekus, svētos, mēs redzam, ka viņu dzīvē Vārdam bija izšķiroša loma. Francisks minēja svēto Antoniju, svēto Augustīnu, svēto Terēzi no Bērna Jēzus un svēto Asīzes Francisku. Viņu dzīve mainījās, izlasot vai izdzirdot kādu Svēto Rakstu vārdu. Tas bija Kunga Vārds, kas izmainīja viņus.
Šajā sakarā Romas bīskaps izvirzīja jautājumu, kāpēc tā nenotiek ar daudziem no mums. Mēs tik bieži klausāmies Dieva Vārdu, taču tas “pa vienu ausi ieiet, pa otru iziet”. Varbūt tāpēc, ka mēs esam “kurli” un nedzirdam Vārdu. Mēs to klausāmies, bet nesargājam, un ja sargājam, tad neļaujam tam izraisīt mūsos pārmaiņas. Mēs to lasām, bet nelūdzamies. Pāvests atgādināja Vatikāna II koncila mācību par to, ka Svēto Rakstu lasīšana ir jāpavada lūgšanai, lai Dieva un cilvēka starpā izveidotos dialogs. Francisks aicināja neaizmirst divas kristīgās lūgšanas pamatdimensijas, kas ir Dieva Vārda klausīšanās un Kunga pielūgsme.
Uzrunas turpinājumā Francisks pievērsās šai dienai veltītajam Evaņģēlija fragmentam, kurā teikts: “Jēzus viņiem sacīja: “Nāciet man līdzi, Es jūs padarīšu par cilvēku zvejniekiem.” Un viņi tūlīt atstāja tīklus un Viņam sekoja” (Mk 1, 17-18). Atstāt un sekot.
Atstāt laivu un tīklus nozīmē atstāt līdzšinējo dzīves veidu, ieradumus. To nav viegli izdarīt, taču Dieva Vārds atraisa pagātnes važas, dziedina ievainoto atmiņu un palīdz atcerēties Dieva darbus mūsu dzīvē. Svētie Raksti palīdz mums iesakņoties labajā. Tie mums atgādina, kas mēs esam, un proti: atpestītie un mīlētie Dieva bērni. Kunga vārdi ir kā medus, kas piešķir mūsu dzīvei garšu: tie dzīvina mūsu dvēseli, attālina bailes un palīdz uzveikt vientulību. Tie attīra un atjauno mūsu ticību, un ļauj atkal izgaršot kristīgo dzīvi tādu, kāda tā ir patiesībā, proti, kā mīlestības stāstu ar Kungu.
Mācekļi atstāja laivu un tīklus un sekoja Jēzum. Kunga Vārds, atbrīvojot cilvēku no pagātnes un tagadnes nastām, palīdz viņam nobriest patiesībā un mīlestībā – skaidroja pāvests. Kunga Vārds atdzīvina sirdi, to sapurina, attīra no liekulības un piepilda to ar cerību. Pati Bībele apliecina, ka Vārds ir konkrēts un iedarbīgs: tas ir “kā uguns”, “kā veseris, kas sagrauj klintis” (Jer 23, 29), tas ir kā griezīgs zobens, kas “spiežas dziļi iekšā, līdz kamēr pāršķir dvēseli un garu” (Eb 4, 12).
“Brāļi un māsas”, turpināja Francisks, “lai Dieva Vārda svētdiena palīdz mums ar prieku atgriezties pie ticības avotiem, kas sākas no Jēzus, dzīvā Dieva Vārda, klausīšanās; … lai palīdz mums no jauna atklāt dzīvības Vārdu, kas skan Baznīcā! Pretējā gadījumā mēs beigās vairāk runāsim par sevi nekā par Viņu, un daudzkārt centrā paliks mūsu domas un problēmas, nevis Kristus ar savu Vārdu. Atgriezīsimies pie avotiem, lai sniegtu pasaulei dzīvo ūdeni, ko tā nevar atrast; un, kamēr sabiedrība un sociālie mediji akcentē vārdu vardarbību, mēs stingri turēsimies pie Dieva Vārda lēnprātības, kas glābj, kas ir lēnprātīgs, kas nerada troksni, kas ienāk sirdī”. Homīlijas noslēgumā pāvests aicināja visus ticīgos uzdot sev dažus jautājumus.
Svētais tēvs atgādināja, ka daudzkārt ir mudinājis mūs vienmēr nēsāt sev līdzi kabatā, somā vai telefonā Evaņģēliju. Ja Kristus man ir dārgāks par visu, tad kā es varu Viņu atstāt mājās un nenēsāt sev līdzi Viņa Vārdu? Kā pēdējo jautājumu pāvests uzdeva šo: Vai es esmu izlasījis visu vismaz vienu no četriem Evaņģēlijiem? Evaņģēlijs ir dzīvības grāmata – viņš uzsvēra. Tā ir vienkārša un īsa grāmata, un tomēr daudzi ticīgie nekad nav nevienu izlasījuši no sākuma līdz beigām. Francisks atgādināja, ka, saskaņā ar Svētajiem Rakstiem, Dievs ir “skaistuma sākums un autors” (Gudr 13, 3), un mudināja, lai mēs ļaujam skaistumam sevi iekarot – skaistumam, ko ienes mūsu dzīvē Dieva Vārds.
