Kā uzveikt skaudību un iedomību?

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Lasot Radīšanas grāmatu, atklājam, ka skaudība ir viens no vissenākajiem netikumiem. Kaina naids pret Ābelu rodas tad, kad Kains pamana, ka Dievam patīk Ābela upuri. Skaudīga cilvēka seja ir vienmēr drūma – norādīja Francisks. Viņa acis ir nodurtas uz leju, viņš neko neredz, jo prātu nodarbina ļaunas domas. Ja skaudība netiek kontrolēta, tā noved pie naida pret otru cilvēku. Kaina roka nogalināja Ābelu, jo Kains nevarēja ciest, ka viņa brālis ir laimīgs.

Skaudības ļaunumu ir pētījuši ne tikai kristieši, bet tā ir piesaistījusi visu kultūru filozofu un zinātnieku uzmanību. Tā pamatā ir naida un mīlestības attiecības: viens cilvēks vēlas otra ļaunumu, bet slepeni grib būt viņam līdzīgs. Otrs mums parāda, kādi mēs gribētu būt, bet patiesībā neesam. Viņa veiksme mums šķiet netaisnība. Mēs domājam, ka paši noteikti būtu vairāk pelnījuši viņa panākumus un laimi.

Pāvests paskaidroja, ka skaudības netikuma pamatā ir nepareizs priekšstats par Dievu. Mēs negribam pieņemt, ka Dievam ir sava “matemātika”, kas atšķiras no mūsējās. Piemēram, Evaņģēlija līdzībā par pēdējās stundas strādniekiem teikts, ka saimnieks viņiem izmaksā tādu pašu algu kā tiem, kuri nostrādāja visu dienu. “Vai man nav tiesību ar savām lietām darīt to, ko es gribu? Vai tava acs ir skaudīga, ka es esmu labs?” – viņš jautāja (Mt 20, 15). Francisks atzina, ka mēs gribētu uzspiest Dievam savu egoistisko loģiku, taču Dieva loģika ir mīlestība. Labumi, ko Viņš mums dod, ir domāti, lai mēs ar tiem dalītos. Tādēļ svētais Pāvils mudina kristiešus: “Brāļu mīlestībā mīliet viens otru! Godbijībā pārsteidziet cits citu” (Rom 12, 10). Lūk, zāles pret skaudību! – piebilda Svētais tēvs.

Katehēzes turpinājumā pāvests pievērsās otram netikumam – iedomībai, kas iet roku rokā ar skaudības dēmonu. Abi netikumi piemīt tādam cilvēkam, kurš domā, ka ir “pasaules naba”, ka var visu un visus izmantot, ka viņam pienākas visa cieņa un mīlestība. Iedomība ir uzpūsta un nepamatota pašcieņa. Iedomīgais redz tikai savu “es”, viņam trūkst empātijas un viņš nepamana, ka pasaulē bez viņa dzīvo vēl arī citi cilvēki. Viņa attiecības vienmēr ir instrumentālas attiecības. Viņš cenšas otru dominēt. Viņam jāparāda visiem sevi, savus sasniegumus un panākumus. Viņš visu laiku ubago uzmanību. Taču jā kādreiz viņa labās īpašības netiek atzītas, tad viņš stipri sadusmojas. Citi ir netaisnīgi, nesaprot, nav savos augstumos. Romas bīskaps norādīja, ka iedomības kārdinājums var skart arī mūkus.

Lai dziedinātu iedomīgo, garīgās dzīves skolotāji nepiedāvā daudz līdzekļu, jo īstenībā jau pats iedomības ļaunums savā ziņā kalpo kā līdzeklis. Slavinājumi, ko iedomīgais sagaida no pasaules, drīz vien pavēršas pret viņu pašu. Daudzi cilvēki, dzīvojot ar maldīgu priekšstatu par sevi, krīt grēkos, par kuriem drīz vien nākas kaunēties.

Uzrunas noslēgumā pāvests norādīja, ka skaistāko pamācību par to, kā uzvarēt iedomību, mēs varam saskatīt svētā Pāvila liecībā. Apustulim bija kāds trūkums, ar ko viņam tā arī nekad neizdevās tikt galā. Viņš trīs reizes lūdza Kungu atbrīvot viņu no šīm mokām, bet beigās Jēzus viņam atbildēja: “Tev pietiek manas žēlastības, jo spēks nespēkā kļūst pilnīgs”. Kopš tās dienas Pāvils bija atbrīvots – sacīja Francisks, norādot, ka apustuļa beigu piebildei būtu jākļūst arī par mūsējo: “Tāpēc es labprāt dižošos savā nespēkā, lai Kristus spēks mājotu manī” (2 Kor 12,9).