Lai tehnoloģijas neizkropļotu cilvēcisko būtību!
Inese Šteinerte - Vatikāns
Šis jautājums tiek uzdots jau kopš seniem laikiem, taču tas vienmēr paliek jauns. “Pārsteidzošie resursi, kas ir radušies, pateicoties jaunajām tehnoloģijām, minēto jautājumu dara vēl sarežģītāku. Zinātnieku devums norāda, ka uz tehnoloģijām nevar atbildēt ar “jā”, vai “nē”, tāpat kā nav pareizi izšķirt tikai starp dabiskajiem un mākslīgajiem procesiem, pirmos uzskatot par patiesi cilvēciskiem, bet otros kā cilvēkam svešus, vai pat naidīgus,” atzīmēja pāvests.
Piemēra pēc Francisks minēja centienus izveidot cilvēku ar tehnikas līdzekļiem un apsvērumiem. Šāda pieeja nozīmē cilvēka reducēšanu uz agregātu, kas sniedz atkārtotus pakalpojumus, sākot no “digitālas valodas”, kas ar skaitļu kodu palīdzību izsaka jebkāda veida informāciju. Pāvests pieminēja, ka tas sasaucas ar Bībeles stāstu par Bābeles torni (Rad 11,1-11), kur parādīta cilvēces vēsturē ierakstītā vēlme pēc “vienas valodas”. Savukārt, Dieva iejaukšanās, kas pārsteidzīgi tiek interpretēta kā sods, patiesībā ir svētība. Tajā, ar daudzu valodu palīdzību, izpaužas centieni novērst nomaldīšanos “vienas domas” gultnē. Tādējādi, cilvēki tiek nostādīti “ierobežojumu” un “trausluma” priekšā, un aicināti respektēt “atšķirības” un “rūpēties citam par citu”.
Pāvests atzina, ka zinātnes un tehnikas pieaugošās spējas cilvēkos raisa vēlēšanos justies par “radoša procesa virzošo spēku”, uzskatot to par līdzīgu dievišķajam spēkam. Taču, vai “runājošajās mašīnās”, matērijā bez dvēseles, cilvēks spēs iedvest garu? Pāvests norādīja, ka ir jāspēj izšķirt, kā cilvēka, kurš uzticas tikai sev, radošumam izpausties atbildīgā veidā. Runa ir par to, kā izmantot saņemtos talantus, neļaujot izkropļot cilvēcisko un anulēt atšķirības, kas veido universa kārtību (sal. Rad 1-3).
Svētais tēvs paskaidroja, ka galvenais uzdevums, tātad, ir jārisina antropoloģiskā līmenī un tas prasa attīstīt “kultūru, kas, integrējot zinātnes un tehnikas resursus”, spētu “atzīt un veicināt cilvēcisko” tā neatkārtojamajā vienreizīgumā. Ir jāizpēta, vai šāds vienreizīgums nebūtu jāliek “valodas virsotnē”, “patosa” un “emociju”, “vēlmju” un “nolūka” sfērā, ko vienīgi cilvēciska būtne ar Radītāja žēlastības palīdzību spēj atzīt, novērtēt un pārvērst “attiecībās” ar citiem. “Tātad, tas ir kultūras rakstura uzdevums, jo kultūra veido un orientē spontānos dzīvības spēkus un sociālo praksi,” teica Francisks.
Romas bīskaps atzinīgi novērtēja Pontifikālās Dzīvības akadēmijas locekļu centienus veikt efektīvu dialogu, daloties zināšanās starp dažādām disciplīnām. Viņu darba dinamiku Svētais tēvs salīdzināja ar sinodālu gājumu. “Tiem, kas ir iesaistījušies nopietnā un evaņģēliskā domas atjaunotnē, ir būtiski apšaubīt pat iegūtos viedokļus un pieņēmumus, kas nav kritiski pārbaudīti,” teica pāvests. Viņš atgādināja, ka šajā ziņā kristietība vienmēr ir sniegusi ievērojamu ieguldījumu, pārņemot no katras kultūras, kurā tā tika iekļauta, nozīmes tradīcijas, kuras tā atrada tur ierakstītas un interpretējot tās attiecību gaismā ar Kungu, kas atklājas Evaņģēlijā, un izmantojot lingvistiskos un konceptuālos resursus, kas rodami atsevišķos kontekstos. Svētais tēvs norādīja, ka tas ir ilgs attīstības process, kurā ir nepieciešama prasme paļauties uz nākamajām paaudzēm gluži tāpat, kā tas, kurš stādot kokus, apzinās, ka tā augļus ēdīs viņa bērni, vai tas, kurš ceļ katedrāles, zina, ka tās pabeigs viņa mazmazbērni.
