Pāvests: Jēzus augšāmcelšanās – zāles pret dvēseles nomāktību
Silvija Krivteža - Vatikāns
Skumjas ir viltīgs dēmons, kas iznīcina un izposta sirdi. Tomēr ar to var viegli cīnīties, stiprinot domu par Kristus augšāmcelšanos, ar kuras palīdzību tiks dziedināti pat visgrūtākie brīži mūsu dzīvē. Koncentrējoties uz skumjām, kas tiek saprastas kā dvēseles depresija, pāvests norādīja, ka tā nav veselīgas dzīves Garā pazīme. Viņš uzsvēra, ka kristietim ir tikai vienas skumjas - nebūt svētam.
Pāvests teica: "Dārgie brāļi un māsas, katehēžu ciklā par tikumiem un netikumiem šodien pievērsīsimies skumjām, kas tiek saprastas kā pastāvīgas ciešanas, kuras atņem cilvēkam dzīves prieku. Tuksneša tēvi runā par divu veidu skumjām: skumjas, kas ar Dieva žēlastību pārvēršas priekā. Tās nevajadzētu noraidīt, jo, kā raksta svētais Pāvils, tās ved uz iekšējo atgriešanos. Šāda veida skumjas piedzīvoja pazudušais dēls. Otrs skumju veids iedzen dvēseli nomāktībā. Pret šīm skumjām ir apņēmīgi jācīnās, jo tās nāk no ļaunā gara. Tās rodas cilvēka sirdī, kad zūd cerība, kā tas notika ar Emausas mācekļiem. Skumju dinamika ir saistīta ar zaudējuma pieredzi. Mūks Evagrijs saka, ka visi netikumi tiecas pēc baudas. Skumjām paradoksālā kārtā patīk grimt ciešanās bez gala, ietērpjot cilvēku upura drēbēs. Pret to ir jācīnās, stiprinot domu par Kristus augšāmcelšanos. Lai augšāmcēlušā Jēzus Gars palīdz mums pārvarēt skumjas ar svētumu!" – vēlēja Francisks.
Uzrunas gaitā pāvests skaidroja, ka dzīvē mēs bieži piedzīvojam skumjas, kas Dieva žēlastības spēkā var pārtapt priekā. Skumjas ir daļa no atgriešanās ceļa. Taču ir arī otra veida skumjas, kas iespiežas dvēselē un iedzen to nomāktības stāvoklī. Ar šādām skumjām ir jācīnās ar visiem spēkiem, jo tās nāk no ļaunā gara. Šo atšķirību atrodam svētā Pāvila Vēstulē korintiešiem: "Dievam patīkamas skumjas rada noteiktu gandarījumu pestīšanai, bet pasaulīgās skumjas nes nāvi" (2 Kor 7,10).
Tātad pastāv atpestījošās sāpes un skumjas, kas mūs ved uz iekšējo atgriešanos, atkārtoja pāvests. Viņš aicināja pārdomāt līdzību par pazudušo dēlu, kas, pietuvojies dzīves bezdibeņa malai, izjūt sāpes, skumjas un rūgtumu, un tas liek viņam apstāties, ieskatīties sevī un pieņemt lēmumu atgriezties tēva mājās (sal Lk 15,11-20). Svētais tēvs uzsvēra, ka spēja raudāt par saviem grēkiem, atcerēties žēlastības stāvokli, no kura esam attālinājušies, skumt par to, ka esam zaudējuši sirds šķīstību, kurā Dievam bija sapnis par katru no mums, ir dāvana.
Francisks uzsvēra, ka skumjas var kļūt par dvēseles slimību. Tā rodas, kad zaudējam cerību. Šeit varam atsaukties uz Lūkasa evaņģēlija fragmentu par Emausas mācekļiem. Tas ir stāts par diviem cilvēkiem, kuri atstāj Jeruzalemi ar skumju pilnu sirdi. Viņi ir vīlušies. Tāpēc svešiniekam, kas pievienojas ceļā, viņi atzīstas: "Mēs cerējām, ka Viņš – Jēzus – atpestīs Izraēli" (Lk 24,21). Skumju dinamika ir saistīta ar zaudējuma pieredzi. Cilvēka sirdī dzimst cerība, kas reizēm pieviļ. Tā var būt vēlme iegūt kaut ko, ko nevaram sasniegt. Kad tā notiek, cilvēka sirds it kā krīt bezdibenī, un sajūtas, ko viņš piedzīvo, ir vilšanās, cerības zudums, depresija, ciešanas. Mēs visi ejam cauri daudziem pārbaudījumiem, kas rada skumjas, jo dzīve mudina mūs sapņot, kas nereti sašķīt smalkos gabalos. Daži pēc satraukuma brīžiem atkal atveras cerībai, bet citi grimst melanholijā, ļaujot tai nocietināt savu sirdi.
Turpinot uzrunu, pāvests atsaucās uz mūku Evagriju, kurš ir sacījis, ka visi netikumi tiecas pēc baudas, lai arī cik īslaicīga tā būtu, bet skumjas – tieši pretēji – tās iemidzina, iekaļ cilvēku nebeidzamās bēdās. Dažreiz ieilgušās skumjas, kad cilvēks nemitīgi padziļina tukšumu pēc tā, kā vairs nav, neatbilst dzīvei Garā. Aizvainojums un rūgtums, kad vienmēr prātā ir pretenzijas, kas liek mums uzņemties upura lomu, nerada mūsos veselīgu dzīvi. Pāvests uzsvēra, ka katra cilvēka pagātnē ir kaut kas tāds, kas ir jādziedina. Skumjas, kas ir dabiskas emocijas, var kļūt par dvēseles slimību.
Tuksneša tēvi skumjas aprakstīja kā tārpu, kas grauž un iztukšo sirdi. Taču ar to varam viegli cīnīties, stiprinot domu par Kristus augšāmcelšanos. Lai arī cik pilna būtu mūsu dzīve ar pretrunām, sagrautām vēlmēm, nepiepildītiem sapņiem, zaudētiem draugiem, pateicoties Jēzus augšāmcelšanās noslēpumam, varam ticēt, ka mēs tiksim dziedināti. Ticība izdzēš bailes, un Kristus augšāmcelšanās noveļ skumjas kā lielu akmeni no kapa. Katra mūsu diena ir augšāmcelšanās vingrinājums.
Žoržs Bernanoss savā slavenajā romānā "Lauku priestera dienasgrāmata" raksta: "Baznīcai pieder prieks, viss tas prieks, kas ir rezervēts šai skumjajai pasaulei." Savukārt franču rakstnieks Leons Blejs mums ir atstājis brīnišķīgus vārdus: "Ir tikai vienas skumjas – tās, ka mēs neesam svēti". Lai augšāmcēlušā Jēzus Gars palīdz pārvarēt skumjas ar svētumu, noslēdzot katehēzes mācību, sacīja Francisks.
