Izplatīt Evaņģēlija prieku, būt tuviem Dieva tautai, radoši kalpot!
Inese Šteinerte - Vatikāns
Svētais tēvs pateicās Klēra dikastērijam un jo īpaši tā prefektam, korejiešu tautības kardinālam Lāzaram Ju Heungšikam par iniciatīvu sapulcināt formācijas darba veicējus Romā, kā arī Evaņģelizācijas un Austrumu Baznīcu dikastērijiem par sadarbību konferences sarīkošanā. Pāvests izteica pateicību arī saieta dalībniekiem par darbu, ko tie veic savu zemju diecēzēs.
“Šajās dienās jums ir žēlastība dalīties labajā praksē, salīdzināt izaicinājumus un problēmas, un izpētīt priesteriskās formācijas nākotnes apvāršņus pārmaiņu laikmetā, raugoties vienmēr uz priekšu, vienmēr esot gataviem no jauna izmest Kunga Vārda tīklus (sal. Lk 5,4-5; Jņ 21,6),” teica pāvests. Viņš precizēja, ka tas nozīmē meklēt instrumentus un izteiksmes veidus, kas palīdz sagatavot priesterus, nedomājot, ka tūlīt tiks saņemtas gatavas atbildes, bet gan paļaujoties, ka tās varēs rast ejot. Francisks šajās konferences dienās aicināja uzklausīt citam citu un iedvesmoties no apustuļa Pāvila aicinājuma Timotejam, kurš ir izvēlēts par tikšanās moto, proti, “Atjaunot žēlastību, kas ir tevī!”
Kā atjaunot saņemto žēlastību? Pāvests norādīja uz trim ceļiem. Tie ir “Evaņģēlija prieks”, “piederība tautai” un “radošs kalpojums”. Vispirms – Evaņģēlija prieks. Kristīgās dzīves centrā ir draudzības ar Kungu dāvana. Tā atbrīvo no individuālisma skumjām un no riska dzīvot bezjēdzīgu dzīvi, kurā nav mīlestības un cerības. Evaņģēlija prieks, labā ziņa, kas mūs pavada, ir tieši šāda: Dievs mūs mīl ar maigumu un žēlsirdību. “Šo priecīgo vēsti esam aicināti skandināt pasaulē, apliecināt to ar savu dzīvi, lai visi varētu atklāt Dieva pestījošās mīlestības skaistumu, kas ir izpaudusies mirušajā un augšāmcēlušajā Jēzū Kristū (sal. Evangelii gaudium, 36),” teica pāvests. Viņš lika atcerēties to, ko ir teicis svētais Pāvils VI, proti, “būt lieciniekiem pirms esam skolotāji” (sal. Evangelii nuntiandi, 41).
Francisks norādīja, ka šeit rodams pastāvīgās formācijas stūrakmens un tas attiecas ne tikai uz priesteriem, bet uz katru kristieti. Tas ir uzsvērts arī dokumentā “Ratio fundamentalis” – ja esam un paliekam mācekļi, tad varam kļūt Dieva kalpi un Viņa Valstības misionāri. Tikai pieņemot un glabājot Evaņģēlija prieku, varam nest šo prieku citiem. “Tātad, lai veiktu pastāvīgo formāciju, neaizmirsīsim, ka esam mācekļi, kas atrodas ceļā, un ka ikvienu brīdi tas ir visskaistākais, kas mums ir žēlastības dots,” teica pāvests.
Taču žēlastība vienmēr ietver dabu un tāpēc ir nepieciešama integrāla cilvēciska formācija. Svētais tēvs paskaidroja, ka būt par Kunga mācekļiem, nav vis kāda reliģiska pārģērbšanās, bet gan dzīves stils un tas prasa rūpes par mūsu cilvēciskumu. “Neviens nevar būt priesteris, ja nav cilvēks,” uzsvēra Francisks un aicināja šim aspektam veltīt visus spēkus un resursus, proti, rūpēties par cilvēcisko formāciju. “Ir vajadzīgi cilvēciski priesteri, kas spēj veidot labas attiecības un ir nobrieduši, lai varētu stāties pretim sava kalpojuma izaicinājumiem, lai Evaņģēlija mierinājums sasniedz Dieva tautu caur viņu cilvēciskumu, ko ir pārveidojis Jēzus Gars. Nekad neaizmirsīsim Evaņģēlija humanizējošo spēku,” aicināja pāvests.
Otrais ceļš, ko iet, ir piederība Dieva tautai. Mācekļi-misionāri var būt tikai kopā. “Labi dzīvot saskaņā ar priesterisko kalpojumu varam tikai iegremdējoties priesteriskajā tautā, no kuras nākam arī mēs,” atgādināja Francisks. Viņš norādīja, ka šī piederība tautai priesterus sargā, atbalsta grūtībās, pavada pastorālajās rūpēs un pasargā no riska atrauties no realitātes un justies visvareniem. “Uzmanīsimies, jo tas ir arī katras pārkāpuma formas saknē,” brīdināja pāvests.
Lai paliktu iegremdējušies reālajā tautas vēsturē, ir nepieciešams, lai priesteriskā formācija netiktu uztverta kā “nošķirta”, bet varētu izmantot Dieva tautas devumu – priesteru un laju, vīriešu un sieviešu, neprecētu un precētu, vecu ļaužu un jauniešu devumu, neaizmirstot nabadzīgos un cietošos, kuri var daudz ko mācīt. Baznīcā ir savstarpējība un aprite starp dažādiem dzīves stāvokļiem, paaicinājumiem, kalpojumu un harizmām. Un tas prasa pazemīgu prasmi iemācīties iet kopā, sinodalitāti darot par kristīgās un priesteriskās dzīves stilu. Priesterus pāvests aicināja veikt “sinodalitātes vingrinājumus” un vienmēr atcerēties iet kopā – kopā ar tautu, kurai pieder, kā arī kopā ar bīskapu un citiem priesteriem. “Neatstāsim novārtā priesterisko brālīgumu!” mudināja Romas bīskaps.
Visbeidzot, trešais ceļš – radošs kalpojums. Kalpošana ir Kristus mācekļu atšķirības zīme. To visu savu dzīvi un jo īpaši Pēdējo Vakariņu laikā mazgājot kājas mācekļiem, ir rādījis pats Skolotājs. Raugoties no kalpojuma perspektīvas, formācija ir ārēja operācija, mācības tālāknodošana, taču tā kļūst par mākslu liekot centrā otru, ļaujot izpausties otra skaistumam, labumam, ko viņš nes sevī, izgaismojot viņa dāvanas un arī ēnas puses, viņa ievainojumus un ilgas. Tādējādi, priesteru formācija nozīmē viņiem kalpot, kalpot viņu dzīvei, iedrošināt viņu gājumu, palīdzēt viņiem veikt izšķirošanu, pavadīt viņus grūtībās un atbalstīt patorālajos izaicinājumos.
Priesteris, kurš saņem šādu formāciju, no savas puses nododas kalpošanai Dieva tautai, viņš ir tuvs cilvēkiem un tāpat kā Jēzus uz krusta, viņš uzņemas visu cilvēku nastu. “Raudzīsimies uz šo katedru, brāļi un māsas: uz Krustu,” aicināja Pētera pēctecis. “No turienes, mīlot mūs līdz galam (sal. Jņ 13,1), Kungs radīja jaunu tautu. Arī mēs, kalpojot citiem, kļūstot par tēviem un mātēm tiem, kuri mums ir uzticēti, radīsim Dieva dzīvi. Tas ir “radoša pastorālā kalpojuma” noslēpums.” “Tas nav pastorālais kalpojums, kura centrā esam mēs, bet gan kalpojums, kas rada meitas un dēlus jaunai dzīvei Kristū, kas nes dzīvo Evaņģēlija ūdeni cilvēka sirds augsnei un pašreizējam laikam,” paskaidroja pāvests.
Svētais tēvs novēlēja, lai priesteru formācijas darba veicējus viņu gājumā pavada Svētā Jaunava Marija, kā arī deva tiem savu apustulisko svētību un aicināja palūgties par sevi.
