Lielais gavēnis ir atgriešanās pie Dieva un sava patiesā "es" laiks

Jānis Evertovskis - Vatikāns

Mēs esam iegremdēti pasaulē, kurā visam, pat visintīmākajām emocijām un jūtām, ir jākļūst “sociālām”, visam ir jābūt izrādītam, taču Kungs mūs aicina ieiet noslēpumā, kur mājo Viņš, kur tiek pieņemts mūsu trauslums un kur mēs tiekam mīlēti bez nosacījumiem – sacīja Francisks. Svētā Mise notika pēc gandarīšanas procesijas, kas iesākās Svētā Anzelma bazilikā, Aventīna kalnā. 

Seko pāvesta homīlijas pilnais teksts (tulkoja pr. Kārlis Miķelsons): 

Kad tu dod žēlastības dāvanu, kad lūdzies, kad gavē, pielūko, ka darītu to slepenībā: jo tavs Tēvs redz arī to, kas ir apslēpts (sal. Mt 6,4). Ieej noslēpumā: šis ir Jēzus aicinājums katram no mums, uzsākot Lielo gavēni.

Ieiet noslēpumā nozīmē atgriezties sirdī, kā uz to mudina pravietis Joēls (sal. Jl 2,12). Tas nozīmē no ārējā pievērsties iekšējam, lai viss, ko mēs piedzīvojam, arī mūsu attiecības ar Dievu, nebūtu reducēts uz ārišķību, uz rāmi bez attēla, uz dvēseles ietērpu, bet dzimtu no iekšienes un atbilstu sirds kustībām, tas ir, mūsu vēlmēm, mūsu domām, mūsu sajūtām, mūsu personas patiesajam kodolam.

Gavēnis mūs tad iegremdē attīrīšanas un atbrīvošanas peldē: tas vēlas palīdzēt mums noņemt visu "grimu", visu, ko uzliekam, lai izskatītos adekvāti, labāki, nekā esam. Atgriešanās pie sirds nozīmē atgriezties pie sava patiesā "es" un Dieva priekšā parādīt to tādu, kāds tas ir, kailu un atklātu. Tas nozīmē ieskatīties sevī un apzināties, kas mēs patiesībā esam, noņemt maskas, ko bieži nēsājam, palēnināt sava drudžainā skrējiena gaitu, pieņemt dzīvi un patiesību par sevi. Dzīve nav izrāde, un Lielais gavēnis aicina mūs nokāpt no izlikšanās skatuves, atgriezties pie sirds, pie patiesības par to, kas mēs esam. Atgriezties pie sirds, atgriezties pie patiesības. 

Tāpēc šovakar lūgšanas un pazemības garā mēs saņemam uz galvas pelnus. Tas ir žests, kas vēlas mūs atgriezt pie būtiskās realitātes par mums pašiem: mēs esam putekļi, mūsu dzīve ir kā dvaša (sal. Ps 39, 6; 144, 4), bet Kungs - Viņš un tikai Viņš, nevis citi - neļauj tai izdzist; Viņš savāc un veido putekļus, kas mēs esam, lai tos neizkliedētu dzīves straujie vēji un lai tie neizšķīstu nāves bezdibenī.

Pelni, kas tiek uzbērti uz mūsu galvām, ir aicinājums no jauna atklāt dzīves noslēpumu. Tie mums saka: kamēr vien tu turpināsi valkāt bruņas, kas aizsedz tavu sirdi, maskēties ar šķietamības masku, izrādīt mākslīgu gaismu, lai parādītu sevi neuzvaramu, tu paliksi tukšs un neauglīgs. Savukārt, kad tev būs drosme noliekt galvu un ieskatīties sevī, tad varēsi atklāt Dieva, kurš tevi mīl un tevi vienmēr ir mīlējis, klātbūtni; beidzot tiks salauztas bruņas, ko esi sev darinājis, un tu varēsi sajusties mīlēts ar mūžīgu mīlestību.

Māsa, brāli, es, tu, ikviens no mums, mēs esam mīlēti ar mūžīgu mīlestību. Mēs esam pelni, uz kuriem Dievs ir dvesis savu dzīvības elpu, mēs esam zeme, ko Viņš ir veidojis ar savām rokām (sal. 1.Moz.2,7; Ps 119,73), mēs esam putekļi, no kuriem mēs celsimies dzīvei bez gala, kas mums sagatavota uz mūžīgiem laikiem (sal. Is 26,19). Un, ja pelnos, kas mēs esam, deg Dieva mīlestības uguns, tad atklājam, ka esam caurstrāvoti ar šo mīlestību un ka esam aicināti mīlēt: mīlēt savus brāļus un māsas, kas mums ir līdzās, būt uzmanīgiem pret citiem, dzīvot līdzjūtībā, izrādīt žēlsirdību, dalīties tajā, kas esam un kas mums ir, ar tiem, kam tas vajadzīgs. Tādēļ žēlsirdības dāvanas, lūgšanu un gavēni nevar reducēt uz ārējām praksēm, bet tie ir ceļi, kas ved mūs atpakaļ pie sirds, pie kristīgās dzīves būtības. Tie ļauj mums atklāt, ka esam pelni, kurus Dievs mīl, un dara mūs spējīgus izkaisīt to pašu mīlestību pār daudzu ikdienas situāciju "pelniem", lai tajos atdzimtu cerība, paļāvība un prieks.

Svētais Anzelms no Aostas mums atstājis šādu pamudinājumu, ko varam izmantot arī šovakar: "Uz īsu brīdi aizbēdz no saviem darbiem, uz laiku atstāj savas nemierīgās domas. Attālini tagad savas smagās rūpes un noliec malā savas nogurdinošās nodarbes. Uz brīdi pievērsies Dievam un atpūties Viņā. Ieej savas dvēseles dziļumos, atstāj visu, izņemot Dievu un to, kas tev palīdz Viņu meklēt, un, aizvēris durvis, meklē Viņu. Ak, mana sirds, saki tagad no visa spēka, saki tagad Dievam: es meklēju Tavu vaigu. Tavu vaigu, Kungs, es meklēju" (Proslogion, 1).

Tāpēc šajā gavēnī ieklausīsimies Kunga balsī, kurš nekad nebeidz mums atkārtot: ieej noslēpumā, atgriezies sirdī. Tas ir glābjošs aicinājums mums, kas bieži vien dzīvojam virspusēji, kas uztraucamies, lai mūs pamanītu, kam vienmēr vajag būt apbrīnotiem un novērtētiem. Pašiem neapzinoties, mums vairs nav slepenas vietas, kur apstāties un pasargāt sevi, iegremdēti pasaulē, kurā visam, pat visintīmākajām emocijām un jūtām, ir jākļūst “sociālām” – bet kā var būt sociāls tas, kas nenāk no sirds? Pastāv risks, ka nebūtu apslēptas vietas, kas sargātu pat vistraģiskākās un sāpīgākās pieredzes: visam ir jābūt izrādītam, atklātam, pakļautam iztirzāšanai. Un lūk, Kungs mums saka: "Ieej noslēpumā, atgriezies savā centrā. Tieši tur, kur mājo tik daudz baiļu, vainas sajūtu un grēku, tur Kungs ir nolaidies, lai tevi dziedinātu un šķīstītu. Ieiesim savā iekšējā kambarī: tur mājo Kungs, tur tiek pieņemts mūsu trauslums un mēs tiekam mīlēti bez nosacījumiem.

Atgriezīsimies, brāļi un māsas! Atgriezīsimies pie Dieva no visas sirds. Šajās gavēņa nedēļās atvēlēsim laiku klusai adorācijas lūgšanai, lai klausītos un būtu Kunga klātbūtnē kā Mozus, kā Elija, kā Marija, kā Jēzus. Vai mēs esam pamanījuši, ka esam zaudējuši adorācijas apziņu? Atgriezīsimies pie adorācijas. Pievērsīsim savas sirds ausis Tam, kurš klusumā vēlas mums teikt: "Es esmu tavs Dievs: žēlsirdības un līdzjūtības Dievs, piedošanas un mīlestības Dievs, maiguma un rūpju Dievs. […] Netiesā sevi. Nenosodi sevi. Neatmet sevi. Ļauj manai mīlestībai pieskarties dziļākajiem un apslēptākajiem tavas sirds nostūriem un atklāt tev tavu paša skaistumu, skaistumu, ko biji zaudējis no redzesloka, bet kas tev no jauna kļūs redzams manas žēlastības gaismā". Kungs mūs aicina: "Nāc, nāc, ļauj man nosusināt tavas asaras un manām lūpām pietuvoties tavām ausīm un teikt: es tevi mīlu, es tevi mīlu, es tevi mīlu". (H. Nouwen, In cammino verso l’alba, Brescia 1997, 233). Vai mēs ticam, ka Kungs mūs mīl, ka Kungs mani mīl? 

Brāļi un māsas, nebaidīsimies noņemt no sevis pasaulīgo pārvalku un atgriezties pie sirds, pie tā, kas ir būtisks. Atcerēsimies svēto Francisku, kurš, izģērbies, ar visu sevi apskāva debesu Tēvu. Atpazīsim sevi tādus, kādi esam - Dieva mīlēti putekļi, un caur Viņu mēs atdzimsim no grēka pelniem jaunai dzīvei Jēzū Kristū un Svētajā Garā.