Francisks: nožēlas asaras – līdzeklis pret sirds nocietināšanos
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Šajā dienā Baznīca piemin Euharistijas un priesterības iestādīšanu. Svētās Mises laikā bīskapi visā pasaulē svētī katehumenu, slimnieku svaidīšanas un svētās hrizmas eļļas. Katehumenu eļļa ir paredzēta tiem, kas gatavojas Kristībai. Pieņemot šo sakramentu, mēs saņemam jaunu dzīvi, kas ir Lieldienu dāvana. Slimnieku svaidīšanas eļļa atklāj, ka Lieldienu noslēpums ir uzvara pār ļaunumu, kas izpaužas arī slimībās. Savukārt svētās hrizmas eļļa ir paredzēta iestiprināšanas un priesterības sakramentu piešķiršanai. Ar priesteru starpniecību Lieldienu noslēpums ir klātesošs visos laikos un vietās.
Pāvests pateicās priesteriem par varonīgo liecību, ko viņi sniedz pasaulei, un mudināja viņus atgriezties pie adorācijas un sirds lūgšanas. Viņš atgādināja divus Evaņģēlija fragmentus: Nācaretes sinagogā visu acis bija pievērstas Jēzum (sal. Lk 4, 20), bet viņu sirdis negribēja mainīties, dzirdot Jēzus vārdus; svētais Pēteris, kurš trīs reizes noliedza savu Mācītāju (sal. Lk 22, 57), atcerējās Viņa vārdus un gauži raudāja. Svētais tēvs norādīja, ka nožēla pilnībā izmainīja apustuļa dzīvi. Pētera skatiens sastapās ar Jēzus skatienu, un tas “caurdūra viņa sirdi”, izraisot grēku nožēlas asaras. Pēteris, ievainots un nožēlas pārņemts, ļauj, lai Jēzus viņam piedod.
Runājot par “satriekto sirdi” jeb sirds sāpēm, Francisks paskaidroja, ka tā nav vainas apziņa, kas gāž mūs gar zemi, tā nav skrupulozitāte, kas paralizē, tas ir svētīgs “dzēliens”, kas dedzina sirdi un to dziedē. Kad cilvēks saskata savu ļaunumu un atzīst sevi par grēcinieku, tad viņa sirds atveras Svētā Gara darbībai. Cilvēks novelk savu masku un ļauj sevi uzlūkot Dievam, tādējādi saņemot grēku nožēlas asaru dāvanu. Šīs asaras svētuma ziņā ierindojas aiz Kristības ūdens.
Turpinājumā pāvests norādīja, ka apraudāt sevi nenozīmē sevi žēlot. Tas nozīmē nopietni nožēlot par to, ka, grēkojot, esam sāpinājuši Dievu; tas nozīmē atzīt, ka esam nomaldījušies no svētuma ceļa, ka neesam ticējuši Dieva mīlestībai. Tas nozīmē ieskatīties sevī un nožēlot savu nepateicību un nepastāvību. Tas nozīmē ar sāpēm pārdomāt savu divkosību un izlikšanos. Patiesa grēku nožēla ir pretlīdzeklis stagnējošai un vienaldzīgai sirdij (sal. Mk 3, 5; 10, 5). Tā nav nomācoša vainas apziņa; tā mūs atgriež pie patiesības par mums pašiem, dziļi pārveido mūsu sirdi un atgriež mums iekšēju mieru un prieku. Mūsu iekšējā atdzimšana sākas tad, kad “satiekas mūsu posts un Dieva žēlastība”. Garīgais skolotājs, svētais Īzāks, ir teicis: “Tas, kurš pazīst savus grēkus…, ir lielāks nekā tas, kurš ar lūgšanu augšāmceļ mirušos. Tas, kurš vienu stundu apraud sevi, ir lielāks nekā tas, kurš ar kontemplāciju kalpo visai pasaulei. Tas, kuram ir dots iepazīt sevi, ir lielāks nekā tas, kuram ir dots redzēt eņģeļus”.
Svētais tēvs uzsvēra, ka īstas sirdssāpes ir ceļš uz līdzjūtību un žēlsirdību pret savu tuvāko. Kungs meklē tos, kuri raud par Baznīcas un pasaules grēkiem, lai padarītu viņus par aizlūgšanas instrumentiem. Priesteriem ir jābūt solidāriem, žēlsirdīgiem, raudošiem par tiem, kuri ir attālinājušies no ticības. Pāvests viņus mudināja bieži pievērsties Euharistijas adorācijai un pazemīgai sirds lūgšanai. Viņi nekad nedrīkst aizmirst savu vājumu un grēcīgumu, tāpēc ir aicināti lūgt no Dieva piedošanu un šķīstīšanu. Sirdssāpes ir ne tik daudz mūsu pūļu rezultāts, cik žēlastība, kas jālūdz no Dieva.
Noslēgumā Romas bīskaps pateicās priesteriem par viņu sirds atvērtību un paklausību, par viņu sāpēm un asarām, par to, ka viņi mūsdienu brāļiem un māsām atklāj žēlsirdīgo Dievu. Pāvests novēlēja, lai Kungs viņus iepriecina, stiprina un atalgo.
