Pāvests: lepnību var uzveikt tikai ar pazemību
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Audiences sākumā Svētais tēvs atzina, ka vēl ir saaukstējies un nevar labi lasīt, tāpēc katehēzes tekstu uzticēja nolasīt Vatikāna valsts sekretariāta darbiniekam, priesterim Pjērluidži Džiroli. Pāvests savā katehēzē skaidroja, ka senie grieķi lepnību dēvēja par “pārmērīgu spožumu”. Tā patiešām ir sevis izcelšana, iedomība, tukšība. Šis termins parādās arī tajā netikumu virknē, ko minēja Jēzus, skaidrojot, ka ļaunums vienmēr nāk no cilvēka sirds. Lepnais ir tāds cilvēks, kurš uzskata sevi par kaut ko lielāku nekā ir patiesībā; viņš trīc par to, lai tiktu atzīts lielāks nekā citi, lai tiktu atzīti viņa nopelni, un viņš nicina citus, uzskatīdams tos par zemākiem.
Francisks norādīja, ka lepnība līdzinās iedomībai, ko viņš aplūkoja iepriekšējā katehēzē. Taču ja iedomība ir cilvēciskā “es” slimība, tā tomēr vēl ir bērnišķīga slimība salīdzinājumā ar lepnību. Lepnība ir visu netikumu “lielā karaliene”. Tā nav nejaušība, ka Dante savā “Dievišķajā komēdijā” to ievieto pašā pirmajā šķīstītavas rāmī: tie, kuri ļaujas šim netikumam, ir tālu no Dieva, un šī netikuma izlabošana prasa vairāk laika un pūļu nekā jebkura cita cīņa, uz kuru kristietis ir aicināts.
Īstenībā šajā ļaunumā slēpjas radikāls grēks, absurda pretendēšana uz to, lai būtu cilvēks kā Dievs. Mūsu pirmo vecāku grēks, kas aprakstīts Radīšanas grāmatā, ir visādā ziņā lepnības grēks. Lepnība sagrauj cilvēku attiecības un tā saindē brālību.
Katehēzes turpinājumā pāvests minēja simptomus, kas liecina par to, ka kāds ir nonācis lepnības grēka važās. Tas ir ļaunums pat ar acīmredzamu fizisku izskatu. Lepns cilvēks ir augstprātīgs, viņam ir “stīvs kakls”. Tas ir cilvēks, kurš nicina citus. Savā augstprātībā viņš aizmirst, ka Jēzus Evaņģēlijos mums atstāja tikai dažus morāles priekšrakstus, taču attiecībā uz vienu no tiem Viņš bija ļoti prasīgs un nepiekāpīgs, proti, nekad netiesāt. Mēs saprotam, ka mums ir darīšana ar lepnu cilvēku, kad izsakām viņam kādu niecīgu konstruktīvu aizrādījumu vai pilnīgi nekaitīgu piezīmi, bet viņš reaģē pārspīlēti, it kā kāds būtu aizskāris viņa majestātiskumu: viņš iedegas dusmās, sāk kliegt, apvainojas un sarauj attiecības.
Francisks atzina, ka maz ko var iesākt ar cilvēku, kurš ir saslimis ar lepnību. Ar viņu nav iespējams sarunāties un vēl jo mazāk – viņu palabot. Ar viņu vienkārši ir jābūt pacietīgam, jo kādu dienu viņa būve sabruks. Evaņģēlijos Jēzus saskārās ar daudziem lepnajiem un bieži vien atmaskoja šo netikumu pat tajos, kuri to ļoti labi slēpa. Pēteris, kurš sākumā izcēlās ar pārdrošību, vēlāk lēja rūgtas asaras un saņēma no Jēzus dziedināšanu. Tādā veidā viņš kļuva spējīgs uzņemties un nest Baznīcas nastu.
Svētais tēvs uzsvēra, ka pestīšana nāk caur pazemību, kas ir īstais līdzeklis pret ikvienu lepnumu. Magnificat slavas dziesmā Marija dzied par Dievu, kurš ar savu spēku izklīdina augstprātīgos viņu sirdsprātā. Dievs grib mums dot visu, tāpēc ir bezjēdzīgi kaut ko no Viņa nozagt, kā to mēģina darīt lepnie. Tāpēc apustulis Jēkabs savai kopienai, ko ievainojušas lepnības izraisītās nesaskaņas, raksta: “Dievs pretojas lepnajiem, bet pazemīgajiem dod savu žēlastību” (Jēk 4, 6). Francisks aicināja visus ticīgos izmantot šo Lielā gavēņa laiku, lai cīnītos ar savu lepnību.
