Pāvests: "Sievietes ģēnijs" spēj atspoguļot Dieva svētumu pasaulē
Inese Šteinerte - Vatikāns
Konferencei dots nosaukums “Sievietes Baznīcā: cilvēcības kaldinātājas” (“Donne nella Chiesa: artefici dell’umano”). Īpašā veidā konferencē tiek runāts par desmit sieviešu svētuma liecību. Tās ir Juzefīna Bakhita, Magdalēna no Jēzus, Elizabete Anna Setone, Marija Makkilopa, Laura Mantoija, Kateri Tekakvita, Terēze no Kalkutas, Rafka Pjetra Čobokva Ar Raijesa, Marija Beltrame Kvatroki un Dafroze Mukasanga.
Pāvests atzīmēja, ka visas šīs sievietes dažādos laikos un kultūrās savā veidā, ar tuvākmīlestības iniciatīvām, ar lūgšanām un atbilstoši savai izglītībai ir pierādījušas, ka “sievietes ģēnijs” vienreizējā veidā spēj atspoguļot Dieva svētumu pasaulē. Tieši laikos, kad sievietes bija visvairāk izslēgtas no sociālās un Baznīcas dzīves, Svētais Gars viņās iedvesa svētumu, kas veda pie jaunas garīgas dinamikas un nozīmīgām Baznīcas reformām. Pāvests pieminēja ne tikai nosauktās svētās, bet arī daudzas citas nepazīstamas un aizmirstas sievietes, kuras ir atbalstījušas savas ģimenes un kopienas ar liecināšanas spēku. “Baznīcai tas ir nepieciešams,” teica Francisks, “jo Baznīca ir sieviete: tā ir meita, līgava un māte, un kurš gan vairāk kā māte, var atklāt seju?”
Kavējoties pie konferences nosaukuma “Cilvēcības kaldinātājas”, pāvests atzīmēja, ka šajos vārdos skaidri izpaužas sieviešu paaicinājums – būt par “amatpratējām”, par Radītāja līdzstrādniecēm, kalpojot dzīvībai, kopējam labumam, mieram. Francisks izcēla divus šīs misijas aspektus, kas attiecas uz stilu un formāciju. Runājot par stilu, viņš atgādināja, ka mūsu laikā, ko plosa ienaids un kurā cilvēce alkst pēc mīlestības, tai, diemžēl, bieži vien ir jāsastopas ar vardarbību, kariem un ideoloģijām, kas noslīcina visskaistākās sirds jūtas. Tieši šajā kontekstā ir nepieciešams sieviešu ieguldījums, jo sieviete “prot vienot ar maigumu”. Ar savu vienreizējo iejūtības spēju, intuīciju un dabisko īpašību parūpēties par citiem, viņa vienreizējā veidā prot būt par “prātu un sirdi, kura mīl un vieno”, izplatot mīlestību, kur tās nav, cilvēcību tur, kur cilvēks ar grūtībām spēj atrast pats sevi.
Otrs aspekts – formācija. Tā kā šī konference ir sarīkota sadarbībā ar dažādām katoļu akadēmiskajām realitātēm, pāvests atzīmēja, ka universitāšu pastorālajā vidē līdzās doktrīnas un Baznīcas sociālās vēsts padziļināšanai, ir nepieciešams sniegt svētuma, jo īpaši, sieviešu svētuma liecības. Tāpēc Francisks novēlēja, lai universitātes būtu ne tikai studiju un pētniecības, bet arī formācijas vietas, kur sirdij atvērties Svētā Gara darbībai. Tāpēc ir svarīgi iepazīt svētos, jo īpaši svētās, visā viņu cilvēcības plašumā un konkrētumā.
Uzrunas noslēgumā pāvests pievērsa uzmanību apstākļiem, kuros sievietes cieš no vardarbības, nevienlīdzības un netaisnībām. Svētais tēvs to sauca par “skandālu”, kas ir vēl lielāks, kad sievietēm nodara pāri tie, kuri apliecina ticību Dievam, “kurš ir dzimis no sievietes”. “Ir kāda smaga diskriminācijas forma,” piebilda pāvests, “kura ir saistīta tieši ar sievietes formācijas trūkumu”. Viņš norādīja, ka ceļš pie labākas sabiedrības ved caur meiteņu un jauno sieviešu izglītību, kas nāk par labu cilvēces attīstībai. Francisks aicināja parūpēties par šo formāciju. Konferences dalībniecēm un dalībniekiem viņš deva savu apustulisko svētību.
