Francisks: "Jebkura atlīdzināšana sākas ar sava grēka atzīšanu"
Inese Šteinerte - Vatikāns
Svētais tēvs atzīmēja, ka tas pieņem sociālo dimensiju, jo runa ir par izdarītā ļaunuma kompensēšanu, par taisnīguma žestu ar mērķi parūpēties par sabiedriskās dzīves labklājību. Savukārt, Jaunajā Derībā tas izpaužas kā garīgs process, kas iekļaujas Kristus paveiktajā atpestīšanā. Atlīdzināšana pilnīgā veidā notiek caur Viņa upuri uz krusta. Šeit atklājas Kunga žēlsirdība pret grēcinieku. Tātad, atlīdzināšana cilvēkiem palīdz izlīgt savā starpā, kā arī ar Dievu, jo pret tuvāko nodarītais ļaunums ir apvainojums arī pret Dievu.
Pieminējis Bena Sīraka teikto, “vai tad atraitnes asaras nenorit pār Dieva vaigiem” (sal. 35,18), pāvests norādīja, ka pār Dieva vaigiem daudz asaru rit par cilvēka cieņas pārkāpumiem, kas tiek paveikti arī mūsu dienās, tai skaitā Dieva tautas iekšienē. Francisks atzīmēja, ka sanāksmes nosaukums “Atlīdzināt neatlīdzināmo” kopā liek vārdus ar divām pretējām nozīmēm, tādējādi aicinot cerēt, ka ikviens, pat visdziļākais ievainojums var tikt dziedināts. Pilnīga atlīdzināšana dažreiz var likties neiespējama, kad neatgriezeniski tiek zaudēti labumi, vai dārgi cilvēki, vai arī, kad nav iespējams atpakaļ pagriezt situācijas. Taču, vēlēšanās atlīdzināt un darīt to ar konkrētiem darbiem, ir būtiska izlīgšanas procesā un sirds miera atgūšanā.
Lai atlīdzināšana būtu kristīga, skartu apvainotā cilvēka sirdi un nebūtu tikai vienkāršs taisnības žests, ir nepieciešamas divas attieksmes: atzīt sevi par vainīgu un prasīt piedošanu. Vispirms, atzīt sevi par vainīgu. Pāvests atgādināja, ka jebkura atlīdzināšana – cilvēciska, vai garīga, sākas ar sava grēka atzīšanu. Atlīdzināšanas vēlme dzimst no šīs godīgās, tuvākajam nodarītās ļaunuma atzīšanas un no dziļas un patiesas izjūtas par to, ka ir tikusi ievainota mīlestība.
Otrā attieksme ir lūgt piedošanu. Tā ir paveiktā ļaunuma atzīšana. Piedošanas lūgšana paver ceļu dialogam un apliecina vēlēšanos atjaunot brālīgas mīlestības saikni. Atlīdzināšana, arī atlīdzināšanas sākums, vai tikai griba atlīdzināt, garantē piedošanas prasības patiesumu, liecina par tās dziļumu, aizkustina tuvākā sirdi, viņu mierina un rosina viņā piedošanas lūguma pieņemšanu. Tātad, ja neatlīdzināmais nevar būt atlīdzināts pilnībā, vienmēr spēj atdzimt mīlestība, palīdzot izturēt ievainojumu.
Jēzus lūdza svētajai Marijai Margaritai Alakokai veikt gandarīšanas aktus par cilvēku izdarītajiem grēkiem. Pāvests atgādināja, ka šie akti sniedza mierinājumu Viņa Sirdij, tātad, tas nozīmē, ka atlīdzināšana var mierināt arī katra ievainotā cilvēka sirdi. Francisks novēlēja, lai sanāksmes “Atlīdzināt neatlīdzināmo” darbs varētu atjaunot un padziļināt šīs skaistās prakses, proti, atlīdzināšanas Jēzus Sirdij, nozīmi. Svētais tēvs izteica nožēlu, ka šī prakse šodien šķiet aizmirsta, vai netaisnīgi uzskatīta par novecojušu. Pāvests lūdzās, lai Jēzus Vissvētās Sirds jubilejas gads, kas līdz 2025. gada 27. jūnijam, Vissvētās Jēzus Sirds svētkiem, tiks svinēts Parelemonjālas svētnīcā, tās apmeklētājos raisa lielāku mīlestību un pateicības jūtas pret Jēzu. Lai šī svētnīca vienmēr kalpo par mierinājuma un žēlsirdības vietu katram cilvēkam, kurš meklē iekšējo mieru.
