Pāvests Vasarsvētkos: Svētais Gars ir mūsu spēks un cerība

Silvija Krivteža – Vatikāns

Vasarsvētku notikuma aprakstā (Apd 2, 1-11) ir izceltas divas Svētā Gara darbības Baznīcā: mūsos un misijā, kurām ir divas īpašības: spēks un maigums.

Svētā Gara darbība mūsos ir spēcīga. To simbolizē vēja un uguns zīmes, kas Bībelē bieži ir saistītas ar Dieva spēku (Izc 19, 16-19). Bez šī spēka mēs paši nekad nespētu pārvarēt ne ļaunumu, ne savas miesas tieksmes, par kurām runā svētais Pāvils. Tās ir «nešķīstība, elkdievība, nesaskaņas, skaudība» (Gal 5, 19-21). Ar Gara palīdzību mēs tās varam uzvarēt. Viņš dod mums tam spēku, jo ienāk mūsu «neauglīgajās, smagajās un aukstajās» sirdīs (sal. pirmsevaņģēlija dziedājuma sekvence Nāc Svētais Gars). Šīs tieksmes sabojā mūsu attiecības ar citiem un šķeļ mūsu kopienas, taču Svētais Gars ienāk mūsu sirdīs un visu dziedina.

To mums parāda arī Jēzus, kad, Svētā Gara vadīts, Viņš četrdesmit dienas uzturas tuksnesī (sal. Mt 4, 1-11), lai cīnītos pret kārdinājumiem. Šajā laikā nobriest Viņa cilvēcība, tā tiek stiprināta un sagatavota misijai.

Tajā pašā laikā Paraklēta darbība mūsos ir arī maiga. Tā ir spēcīga un maiga. Vējš un uguns neiznīcina un nesadedzina to, kam tie pieskaras: vējš piepilda māju, kurā atrodas mācekļi, un uguns maigi, liesmu veidā, nolaižas uz viņu galvām. Šis maigums arī ir Dieva darbības pazīme, ko mēs daudzkārt atrodam Bībelē.

Tas ir brīnišķīgi, kad redzam, ka tā pati spēcīgā un sastrādātā roka, kas vispirms izārdīja kaislību vagas, pēc tam, iestādījusi tikumības stādus, maigi «aplaista un kopj», sargā tos ar mīlestību, lai tie augtu un nostiprinātos, lai pēc nogurdinošas cīņas ar ļaunumu mēs varētu izbaudīt žēlsirdības saldumu un komūniju ar Dievu. Tas ir Gars. Viņš ir stiprs, Viņš dod mums spēku uzvarēt, bet reizē ir arī maigs. Runā par Gara svaidīšanu. Gars mūs svaida, Viņš ir ar mums. Vienā no agrīnās Baznīcas lūgšanām teikts: «Lai Tava lēnprātība, Kungs, paliek manī, tāpat kā Tavas mīlestības augļi!» (sal. Zālamana dziesma, 14, 6).

Svētais Gars, kas nolaidās pār apustuļiem, - «Paraklēts» - darbojas, pārveidojot viņu sirdis un ielejot viņos «drosmi, kas mudina viņus nodot savu Jēzus klātbūtnes pieredzi citiem» (svētā Jāņa Pāvila II enciklika Redemptoris missio, 24). Kā pēc tam par to liecinās Pēteris un Jānis sinedrija priekšā, kas viņiem mēģinās aizliegt «runāt un mācīt Jēzus vārdā» (Apd 4, 18). Viņi atbildēs: «Mēs nevaram nerunāt, ko esam redzējuši un dzirdējuši» (20). Lai šādi atbildētu ir vajadzīgs Svētā Gara spēks.

Tas ir svarīgi arī mums, kas esam saņēmuši Svēto Garu Kristības un Iestiprināšanas sakramentos. No šīs bazilikas «Augšistabas» arī mēs, tāpat kā apustuļi, esam sūtīti – īpaši šodien – sludināt Evaņģēliju visiem cilvēkiem, ejot «arvien tālāk, ne tikai ģeogrāfiski, bet arī šķērsojot etniskās un reliģiskās barjeras, ar misiju, kas ir patiesi universāla» (Redemptoris missio, 25). Pateicoties Svētajam Garam, mēs varam un mums tas ir jādara ar tādu pašu spēku un maigumu.

Ar tādu pašu spēku: tas ir, ne ar augstprātību vai uzspiešanu, ne ar aprēķiniem vai viltību, bet ar to enerģiju, kas nāk no uzticības patiesībai, ko Gars mums māca un liek tai augt mūsos. Tāpēc mēs padosimies Garam, mēs nepadosimies pasaules spēkiem, bet turpināsim runāt par mieru tiem, kas vēlas karu; par piedošanu tiem, kas sēj atriebību; par viesmīlību un solidaritāti tiem, kas aizcērt durvis un ceļ barjeras; par dzīvību tiem, kas izvēlas nāvi; par cieņu tiem, kam patīk pazemot, apvainot un noraidīt; par uzticību tiem, kas sarauj visas saites, jaucot brīvību ar virspusēju, necaurspīdīgu un tukšu individuālismu. Nebaidīsimies ne no grūtībām, ne no izsmiekla, ne no pretestības, kuru šodien, tāpat kā vakar, kristīgajā dzīvē nekad netrūkst (sal. Apd 4, 1-31).

Tajā pašā laikā mūsu sludināšanai jābūt maigai, lai pieņemtu visus. Neaizmirsīsim to! Visus, visus, visus. Neaizmirsīsim līdzību par tiem, kuri bija ielūgti mielastā, bet negribēja nākt: “Ejiet krustcelēs un aiciniet visus – labos un ļaunos” (sal. Mt 22, 9-10). Gars mums piešķir spēku, lai mēs varētu iet uz priekšu un laipni aicināt visus un pieņemt visus.

Brāļi un māsas, mums visiem ir ļoti vajadzīga cerība, kas nav optimisms. Nē, tas ir kaut kas cits. Mums ir vajadzīga cerība, kas ir kā enkurs. Mums ir vajadzīga cerība, lai mēs spētu pacelt savu skatienu uz miera, brālības, taisnīguma un solidaritātes perspektīvām. Tas ir vienīgais dzīves ceļš, cita nav. Protams, bieži vien tas šķiet smags, dažkārt tas patiešām ir līkumots un akmeņains. Taču zinām, ka mēs neesam vieni, mēs esam droši, ka ar Svētā Gara palīdzību, ar Viņa dāvanām mēs kopā varam pa to iet un padarīt to arvien vairāk sasniedzamu arī citiem.

Atjaunosim, brāļi un māsas, savu ticību uz Mierinātāja klātbūtni mums līdzās un lūgsimies:

Nāc, Radītāja Gars, apgaismo mūsu prātus,

piepildi mūsu sirdis ar savu žēlastību, vadi mūsu soļus,

dāvā savu mieru mūsu pasaulei.

Āmen.