Francisks Veronas priesteriem: "Piedodiet visu!"

Silvija Krivteža – Vatikāns

Uzrunas sākumā Svētais tēvs pauda prieku par iespēju apmeklēt romānikas stila baziliku, kas ir viena no skaistākajām Itālijā un kas iedvesmojusi tādus dzejniekus kā Dante un Karduči. «Skatoties uz šī dievnama krāšņajiem griestiem, mēs jūtamies kā lielā laivā un domājam par Baznīcas noslēpumu, Kunga laivu, kas peld vēstures jūrā, lai visiem cilvēkiem nestu Evaņģēlija prieku,» teica pāvests.

Francisks norādīja uz aicinājuma pieņemšanas un tā īstenošanas svarīgo nozīmi. «Savas publiskās darbības sākumā Jēzus gāja gar ezera krastu un pievērsa skatienu laivai un zvejniekiem, no kuriem daži meta tīklus, bet citi tos laboja. Jēzus aicina sekot Viņam (Mt 4, 18-22, Mk 1, 16-20). Kristīgās dzīves pamatā ir tikšanās ar Kungu pieredze, kas nav atkarīga no mūsu nopelniem vai apņemšanās, bet no mīlestības, ar kādu Viņš mūs meklē, klauvē pie mūsu sirds durvīm un aicina mūs veidot attiecības ar Viņu. Vēl jo vairāk, priesterības un konsekrētās dzīves pamatā ir nevis mūsu spējas vai kādi īpaši nopelni, bet pārsteidzošais Kunga aicinājums, Viņa žēlsirdīgais skatiens, kas ir noliecies pār mums un izvēlējies mūs kalpošanai, lai gan mēs neesam labāki par citiem. Tā ir tīra žēlastība, negaidīta dāvana, kas atver mūsu sirdis izbrīnam Dieva pazemības priekšā,» sacīja Svētais tēvs.

Francisks uzsvēra, ka Kunga aicinājums ir dāvana, kuru mums ir jāpieņem un par to jāpatiecas. Arī tad, kad izjūtam noguruma un vilšanās smagumu, saglabāsim mieru un pārliecību, ka Viņš nekad neatstās mūs vienus, - aicināja pāvests. «Līdzīgi kā zvejnieki, kas savu darbu veica ar lielu pacietību, arī mēs, šodienas lielo izaicinājumu vidū, esam aicināti izkopt iekšēju gaidīšanas un pacietības attieksmi, kā arī stiprināt spēju tikt galā ar negaidītiem notikumiem, pārmaiņām, riskiem, kas saistīti ar mūsu misiju. Mūsu kalpojuma pamatā ir Jēzus aicinājums. Mums vajag izmest tīklu un pacietīgi gaidīt lomu. Lai pārdzīvotu dzīves visgrūtākos brīžus, atcerēsimies savu aicinājumu, pieņemsim to katru dienu un paliksim kopā ar Kungu!» – aicināja Svētais tēvs.

Uzrunas turpinājumā pāvests uzsvēra, ka Veronas vēsturi ir iezīmējusi priesteru, konsekrēto personu un laju uzņēmība un spēja iedzīvināt Evaņģēlija pravietojumu. Ticības liecinieki prata apvienot Dieva Vārda sludināšanu ar dāsnu un līdzjūtīgu kalpošanu trūkumcietējiem, ar «sociālo radošumu», kas veicināja mācību iestāžu, slimnīcu, aprūpes namu, hospisu un garīguma centru izveidošanu.

«Mums vienmēr jāatceras tas brīdis, kad Kungs pievērsa mums savu žēlsirdīgo skatienu un aicināja mūs sekot Viņam. Misionāram ir jābūt drosmīgam un uzņēmīgam,» uzsvēra Romas bīskaps, atgādinot, ka daudzi Veronas iedzīvotāji veidoja mazās «svētās brālības», lai palīdzētu trūcīgajiem un atstumtajiem. No priesteriem tiek prasīts svētums un drosme evaņģelizēt un veikt žēlsirdības darbus, spēja atpazīt laika zīmes, bet no bikstēviem - beznosacījumu žēlsirdība pret cilvēku, kas nožēlo grēkus. Baznīcas ļaudīm ir jābūt Evaņģēlija iedvesmotiem, jāspēj liecināt par Dieva labestību un visur jāsēj mīlestība, kas ir stiprāka par naidu un nāvi.

Pāvests uzsvēra, ka mums ir vajadzīgs prieks, ko sniedz ticība, vajadzīgi drosmīgi Evaņģēlija sludinātāji. «Visiem, es atkārtoju, visiem mums ir jānes Dieva žēlastības glāsts. Ticības drosmi, kas izpaužas labdarībā, jūs esat mantojuši no savas vēstures. Tādēļ es vēlos jums sacīt līdz ar svēto Pāvilu: "Nebīstieties darīt labu!" (2 Tes 3,13). Nepadodieties vilinājumiem, esiet drosmīgi savā misijā, jo zināt, kā būt Baznīcai, kas dara sevi tuvu, kas dziedina brūces, kas liecina par Dieva žēlsirdību. Tieši šādā veidā Kunga laiva pasaules vētrās var nogādāt drošībā tik daudzus cilvēkus. Mēs zinām, ka vētru netrūkst arī mūsdienās. Daudzas no tām izraisa mantkārība, baudas, alkatība, ko veicina individuālisma un vienaldzības kultūra. Brāļi un māsas, paldies jums! Paldies par to, ka ziedojat savu dzīvi Kungam un par jūsu uzticību savam aicinājumam!»

Runājot par Izlīgšanas sakramentu, Svētais tēvs biktstēviem piekodināja piedot penitentiem visu. “Lūdzu, piedodiet visu, piedodiet visu!” viņš sacīja. “Kad cilvēki nāk pie grēksūdzes, nepratiniet ‘bet kā tad tā…?’. Un ja jūs tai brīdī nespējat saprast, ejiet uz priekšu, Kungs saprata. Taču, lūdzu, nemokiet penitentus!” Grēksūdzes sakraments nedrīkst būt par moku vietu – viņš piebilda. Jāpiedod, neliekot cilvēkam ciest, jāpiedod, atverot sirdi cerībai. Priesteri ir piedošanas instrumenti, un Baznīcai ir vajadzīga piedošana. Mums visiem ir jāsniedz Dievs žēlsirdības glāsts, sevišķi tiem, kuri slāpst pēc cerības, ir spiesti dzīvot atstumtībā, ir dzīves vai kādas pieļautās kļūdas, vai arī netaisnību ievainoti.

Uzrunas noslēgumā pāvests sacīja, ka, ja Šekspīru bija iedvesmojis šīs pilsētas skaistums, lai pastāstītu par divu mīlētāju pārdzīvojumiem, kurus kavēja viņu ģimeņu naids, tad mēs, kristieši, Evaņģēlija iedvesmoti, apņemsimies visur sēt mīlestību, kas ir stiprāka par naidu un nāvi. «Sapņo par to, Verona!»