Publicēts pāvesta Vēstījums IV Vispasaules veco ļaužu dienai

Inese Šteinerte - Vatikāns

 Dievs neskatās uz izskatu un nekautrējas izvēlēties tos, kuri daudziem šķiet mazsvarīgi. Viņš neatmet nevienu akmeni, tieši pretēji, jo vecāki tie ir, jo drošāk kalpo par pamatu, uz kura turēties var jaunie “akmeņi”, lai kopā varētu būvēt garīgo celtni (sal. 1Pt 2,5). 

Pāvests atzīmē, ka Svētie Raksti viscaur vēstī par Kunga uzticīgo mīlestību, no kuras izriet mierinoša pārliecība par to, ka Dievs vienmēr, visās mūsu dzīves fāzēs, jebkādos apstākļos, tajā skaitā nodevībā, turpina mums izrādīt savu žēlsirdību. Vairākas Psalmu rindas sniedz iedrošinājumu, ka Viņš paliks mums blakus arī vecumā. Un tomēr, Psalmos rodam arī šādu lūgumu Kungam: “Nepamet mani, kad kļūšu vecs” (sal. Ps 71,9). Šī ir sāpīga frāze, kas liek domāt par Jēzus saucienu uz krusta: “Mans Kungs, mans Kungs, kāpēc tu mani atstāji” (Mt 27,46).

“Tātad,” raksta pāvests, “no Bībeles smeļamies pārliecību par Dieva tuvumu katrā dzīves posmā un tai pašā laikā neizpaliek bailes no pamestības, jo īpaši vecumā un sāpju brīdī.” Francisks skaidro, ka tā nav pretruna. Paraugoties apkārt, nav grūti ieraudzīt, ka šādi izteicieni atspoguļo realitāti. Pārāk bieži vientulība ir rūgta sirmgalvju dzīves pavadone. Horhe Mario Bergoljo atceras savas bīskapa gaitas Buenosairesā, kad viņš veica vizītes veco ļaužu mītnēs un pārliecinājās, cik reti šie cilvēki tiek apmeklēti. Daži savus tuviniekus neredzēja mēnešiem ilgi. “Šādai vientulībai ir daudzi cēloņi,” viņš norāda. Daudzās zemēs tieši nabadzīgie un vecie ļaudis paliek vieni, jo bērni ir spiesti emigrēt. Karu un konfliktu apstākļos daudzi vecākās paaudzes cilvēki ir spiesti palikt vieni arī tāpēc, ka jauni vīrieši dodas karot, bet sievietes aizbrauc svešumā, lai drošībā nogādātu bērnus. Kara izpostītajās pilsētās un ciematos paliek daudzi vientuļi sirmgalvji. Viņi ir vienīgās dzīvības zīmes vietās, kur valda pamestība un nāve.

Savukārt, dažās citās pasaules vietās pastāv aplama pārliecība, kas sakņojas dažās vietējās kultūrās un kas vairo naidu pret gados veciem cilvēkiem, domājot, ka viņi piekopj burvestības, lai atņemtu dzīvības enerģiju jauniešiem. Ir pat tiktāl, ka kāda jaunieša slimības, vai nāves gadījumā vainots tiek kāds sirmgalvis. Pāvests norāda, ka šāda mentalitāte ir jāizskauž. Tas ir viens no nepamatotiem aizspriedumiem, no kuriem atbrīvot spēj kristīgā ticība. “Ja padomājam labi,” turpina Francisks, “šis, pret veciem ļaudīm vērstais apvainojums, proti, ka tie “nolaupa nākotni jauniešiem”, šodien ir sastopams visur." Tas izpaužas citās formās, tajā skaitā, arī visattīstītākajās un modernākajās sabiedrībās. Tā, piemēram, ir izplatījusies pārliecība, ka vecie ļaudis kā smaga nasta gulstas uz jauniešiem aprūpes izmaksu dēļ, un ka tādējādi, viņi atņem valsts attīstībai, un tātad, jauniešiem nepieciešamos resursus. Pāvests uzsver, ka tā ir sagrozīta izpratne par realitāti. Varētu likties, ka vecie ļaudis pakļautu riskam jauniešu izdzīvošanu, un lai parūpētos par jauniešiem, novārtā būtu jāatstāj vecie ļaudis. Svētais tēvs norāda, ka paaudžu pretstatīšana ir viltīgs apmāns un sadursmes kultūras saindētais auglis. Jauniešu pretstatīšana veciem ļaudīm ir nepieņemama manipulācija, kur uz spēles tiek likta cilvēka dzīvība.

Psalms, kurā izskan lūgums būt nepamestam vecumā, vēstī par attieksmi pret veciem ļaudīm. Vārdi var likties pārāk spēcīgi, bet tos var saprast, ja ievērojam, ka vientulība un veco ļaužu atmešana nav nejaušas parādības, bet gan izvēļu auglis – politisko, ekonomisko, sociālo un personīgo izvēļu, kuras izdarot, netiek atzīta katra cilvēka neizmērojamā cieņa, neraugoties uz to, kādā stāvoklī, vai situācijā viņš atrastos. Tas notiek tad, kad ir pazaudēta cilvēka vērtība un viņi tiek vērtēti tikai saskaņā ar izmaksām, dažos gadījumos pārāk augstām izmaksām. Ļaunākais ir tas, ka vecie ļaudis bieži vien pakļaujas šādai mentalitātei un sāk uzskatīt sevi par apgrūtinājumu, pirmie izsakot vēlmi paiet malā.

No otras puses, šodien daudzas sievietes un vīrieši meklē savu pašrealizāciju un pēc iespējas autonomāku un no citiem nošķirtu eksistenci. Kopienas piederība pārdzīvo krīzi, dodot vietu individuālismam. Pāreja no “mēs” uz “es” ir viena no mūslaiku visredzamākajām zīmēm. Ģimene, kas ir pirmais un visradikālākais pretstats idejai, ka cilvēks spēj izglābt sevi pats, ir kļuvusi par vienu no šīs individuālistiskās kultūras upuriem. Taču, paliekot veciem, kad pamazāk zūd spēki, individuālisma mirāža, ilūzija, ka neviens nav vajadzīgs un ka var dzīvot bez saiknēm, atklājas visā savā spožumā. Cilvēks nonāk situācijās, kad pats vairs neko nespēj, bet ir jau par vēlu. Viņam nav, kas palīdz, nav neviena, kuram varētu uzticēties. Tas ir bēdīgs atklājums, pie kura daudzi nonāk, kad ir jau par vēlu.

Vientulība un atstumtība kontekstā, kurā dzīvojam, ir kļuvuši bieži sastopami elementi. Tiem ir daudzas saknes: dažos gadījumos tas ir programmētas izslēgšanas auglis – bēdīgs sociālās sazvērestības veids, bet citos gadījumos, diemžēl, paša cilvēka lēmums. Atsaucoties uz enciklikā “Fratelli tutti” pausto atziņu, pāvests norāda, ka “esam pazaudējuši brālīguma garšu” (33) un ar grūtībām spējam iedomāties kaut ko atšķirīgāku. Daudzos sirmgalvjos varam ievērot to bezcerības izjūtu, par kuru vēstīts Rutes grāmatā, stāstā par veco Naomiju, kura pēc vīra un dēlu nāves, pamudina divas vedeklas Orpu un Ruti atgriezties savās izcelsmes vietās un savu vecāku mājās (sal. Rt 1,8). Naomija, tāpat kā daudzi mūsdienu vecie ļaudis, baidās palikt viena, un tomēr, nespēj iedomāties neko citu. Būdama atraitne, viņa apzinās, ka tai ir nieka  vērtība sabiedrības acīs un viņa ir pārliecināta, ka ir nasta abām jaunajām sievietēm, kurām priekšā ir visa dzīve. Tāpēc viņa domā, ka labāk būs nodalīties no citiem un pati aicina gados jaunās vedeklas viņu pamest un savu nākotni veidot citviet (sal. Rt 1,11-13). “Viņas vārdi ir sociālo un reliģisko priekšrakstu koncentrāts, kas, šķiet, ir nemaināms un kas iezīmē viņas likteni,” atzīmē pāvests.

Bībeles stāsts mums rāda divas dažādas izvēles. Viena no vedeklām, Orpa, neraugoties uz to, ka Noemijai vēl labu, viņu skūpsta ar maigu skūpstu, taču pieņem to, kas arī viņai šķiet vienīgais iespējamais risinājums, un aiziet savu ceļu. Savukārt, Rute neatstāj veco Noemiju un uzrunā viņu ar pārsteidzošiem vārdiem: “Nespied mani tevi atstāt” (Rt 1,16). Rutei nav bail izaicināt ieradumus un sabiedrības uzskatus, viņa jūt, ka šai vecajai sievietei viņa ir vajadzīga un drosmīgi paliek tai blakus, tādējādi uzsākot to, kas abām kļūs par jauna dzīves posma sākumu. Visiem mums, kurus ir pārņēmusi ideja, ka vientulība ir neizbēgams liktenis, Rute māca, ka uz lūgumu “neatstāj mani”, ir iespējams atbildēt “es tevi neatstāšu!” Viņa nekavējas pārkāpt to, kas liekas nemaināma realitāte, proti, dzīvot vieniem nav vienīgā alternatīva. Ne velti Rute, kura paliek tuvu vecajai Noemijai, ir senā Mesijas radiniece (sal. Mt 1,5) – Mesijas, Jēzus, Emanuela, Tā, kurš ir “Dievs ar mums”, Tā, kurš ienes Dieva tuvību un klātesamību visiem cilvēkiem, visos apstākļos, visos vecumos.

“Rutes brīvība un drosme aicina mūs iet jaunu ceļu: sekosim viņas soļiem, dosimies ceļā ar šo jauno svešzemju sievieti un ar veco Noemiju, nebaidīsimies mainīt savus ieradumus un iztēloties citādu nākotni priekš saviem sirmgalvjiem,” aicina Francisks. “Lai mūsu pateicība ir adresēta visiem tiem, kuri ne bez grūtībām faktiski ir sekojuši Rutes piemēram un uzņemas rūpes par kādu gados vecu cilvēku, vai vienkārši ik dienas izrāda savu tuvību radiniekiem, vai paziņām, kuriem neviena vairs nav,” turpina pāvests. Viņš atgādina, ka Rute izvēlējās palikt tuvu Noemijai un viņa tika svētīta ar laimīgu laulību, pēctecību un zemi. Tas vienmēr attiecas uz visiem: paliekot tuvu veciem ļaudīm, atzīstot neaizvietojamo lomu, kāda tiem ir ģimenē, sabiedrībā un Baznīcā, arī mēs saņemam daudzas dāvanas, daudzas pateicības, daudzas svētības.

Šajā IV Vispasaules dienā, kas veltīta veciem ļaudīm, neļausim iztrūkt savam maigumam pret vecvecākiem un citiem mūsu vecajiem tuviniekiem, apmeklēsim tos, kuri ir pazaudējuši cerību un vairs necer uz to, ka citāda nākotne ir iespējama. Egoistiskai attieksmei, kas ved pie atstumšanas un vientulības, pretim liksim atvērtu sirdi un priecīgu prātu, kādi piemīt tam, kuram ir drosme pateikt “es tevi nepametīšu”, un uzsākt citādu ceļu.

Visiem vecvecākiem un citiem gados veciem cilvēkiem, kā arī tiem, kuri atrodas viņiem blakus, pāvests dod savu svētību, ko pavada lūgšana. 87 gadus vecais Romas bīskaps lūdz palūgties arī par sevi.