Tikai Dievs var atvērt mūsu iekšējo cietumu durvis
Jānis Evertovskis - Vatikāns
Pāvests savā uzrunā pievērsās durvju simbolam, aicinot jaunos arhibīskapus veidot Baznīcu un sabiedrību ar atvērtām durvīm. Publicējam homīlijas pilno tekstu:
Uzlūkosim abus apustuļus Pēteri un Pāvilu: Galilejas zvejnieku, kuru Jēzus padarīja par cilvēku zvejnieku; farizeju, Baznīcas vajātāju, kuru žēlastība pārvērta par pagānu evaņģelizētāju. Dieva Vārda gaismā iedvesmosimies no viņu stāsta, no apustuliskās dedzības, kas iezīmēja viņu dzīves ceļu. Sastopoties ar Kungu, viņi piedzīvoja īstu Lieldienu pieredzi: viņi tika atbrīvoti, un viņu priekšā pavērās jaunas dzīves durvis.
Brāļi un māsas, Jubilejas gada priekšvakarā pievērsīsimies tieši durvju tēlam. Jubilejas gads patiesībā būs žēlastības laiks, kurā mēs atvērsim Svētās durvis, lai visi varētu pārkāpt tās dzīvās svētvietas slieksni, kas ir Jēzus, un Viņā piedzīvot Dieva mīlestību, kas atdzīvina cerību un atjauno prieku. Arī stāstā par Pēteri un Pāvilu ir durvis, kas atveras.
Pirmajā lasījumā mēs dzirdējām stāstu par Pētera atbrīvošanu no cietuma; šajā stāstā ir daudz tēlu, kas mums atgādina Lieldienu pieredzi: notikums risinās Neraudzētās maizes svētku laikā; Hērods atgādina Ēģiptes faraona tēlu; atbrīvošana notiek naktī, kā tas bija ar izraēliešiem; eņģelis dod Pēterim tos pašus norādījumus, kas tika doti Izraēlim: celies ātri, apliec jostu, uzvelc sandales (sal. Apd 12, 8; Izc 12, 11). Tas, kas mums tiek stāstīts, ir jauna izceļošana: Dievs atbrīvo savu Baznīcu, atbrīvo savu tautu, kas ir važās, un atkal atklāj sevi kā žēlsirdīgo Dievu, kas atbalsta tās ceļojumu.
Un šajā atbrīvošanas naktī vispirms brīnumainā kārtā atveras cietuma vārti; tad par Pēteri un viņu pavadošo eņģeli tiek sacīts, ka viņi stāv “dzelzs vārtu priekšā, kas ved uz pilsētu; vārti paši atvērās viņu priekšā” (Apd 12, 10). Ne jau viņi atver vārtus, bet gan tie atveras paši. Dievs ir tas, kas atver durvis, Viņš ir tas, kas atbrīvo un paver ceļu. Pēterim – kā mēs dzirdējām no Evaņģēlija – Jēzus bija uzticējis Valstības atslēgas, bet viņš piedzīvoja, ka Kungs ir tas, kurš pirmais atver durvis, Viņš vienmēr iet mums pa priekšu. Un ir interesants kāds fakts: cietuma durvis atvērās, pateicoties Kunga spēkam, bet Pēterim pēc tam ir grūtības ienākt ticīgo kopienas mājā, jo tā, kura pienāk pie durvīm, padomā, ka tas ir spoks un tās neatver (sal. Apd 12, 12-17). Cik gan bieži kopienas neiemācās šo gudrību atvērt durvis!
Arī apustuļa Pāvila ceļš pirmkārt un galvenokārt ir Lieldienu pieredze. Patiesībā viņu vispirms ceļā uz Damasku pārveido Augšāmcēlušais, un tad, pastāvīgi apcerot krustā sisto Kristu, viņš atklāj vājuma žēlastību: kad mēs esam vāji – viņš saka – tad patiesībā esam stipri, jo turamies vairs nevis pie sevis, bet pie Kristus (sal. 2 Kor 12, 10). Kunga sagūstīts un kopā ar Viņu piesists krustā, Pāvils raksta: “Ne es vairs dzīvoju, bet Kristus dzīvo manī” (Gal 2, 20). Taču visa tā mērķis nav savrupa un nomierinoša reliģiozitāte – kā to mūsdienās redzam dažās Baznīcas kustībās; gluži otrādi, sastapšanās ar Kungu iededz Pāvila dzīvē dedzību evaņģelizācijai. Kā mēs dzirdējām Otrajā lasījumā, savas dzīves beigās viņš paziņo: “Kungs bija man tuvu un deva man spēku, lai es varētu nest Evaņģēlija vēsti un visas tautas to dzirdētu” (2 Tim 4, 17).
Tieši tādēļ, lai pastāstītu par to, ka Kungs viņam deva tik daudz iespēju sludināt Evaņģēliju, Pāvils izmanto atvērtu durvju tēlu. Tā, piemēram, par viņa ierašanos Antiohijā kopā ar Barnabu ir teikts, ka “tiklīdz viņi ieradās, viņi sapulcināja draudzi un ziņoja par visu, ko Dievs caur viņiem ir darījis un kā Viņš pagāniem ir atvēris ticības durvis” (Apd 14, 27). Tāpat, vēršoties pie Korintas kopienas, viņš saka: “Man ir atvērtas lielas un labvēlīgas durvis” (1 Kor 16, 9); un, rakstot kolosiešiem, viņš viņus mudina šādi: “Lūdzieties arī par mums, lai Dievs mums atver Vārda durvis Kristus noslēpuma pasludināšanai” (Kol 4, 3).
Brāļi un māsas, abiem apustuļiem Pēterim un Pāvilam bija šī žēlastības pieredze. Viņi pa īstam piedzīvoja Dieva darbību, kurš atvēra durvis gan viņu iekšējam cietumam, gan arī reālajiem cietumiem, kuros viņi bija ieslodzīti Evaņģēlija dēļ. Viņš viņu priekšā atvēra arī evaņģelizācijas durvis, lai viņi varētu piedzīvot prieku, satiekot savus brāļus un māsas topošajās kopienās un nesot Evaņģēlija cerību visiem. Šogad arī mēs gatavojamies atvērt Svētās durvis.
Brāļi un māsas, šodien pēdējā gada laikā nominētie arhibīskapi-metropolīti saņem palliju. Vienotībā ar Pēteri un sekojot Kristus, kurš ir durvis avīm (sal. Jņ 10, 7), piemēram, viņi ir aicināti būt dedzīgi gani, kas atver Evaņģēlija durvis un ar savu kalpošanu palīdz veidot Baznīcu un sabiedrību ar atvērtām durvīm.
Un es vēlos ar brālīgu sirsnību sveikt Ekumeniskā patriarhāta delegāciju: paldies, ka esat ieradušies, lai apliecinātu kopīgo vēlmi pēc pilnīgas sadraudzības starp mūsu Baznīcām. Sūtu sirsnīgus sveicienus savam brālim, savam dārgajam brālim Bartolomejam.
Lai svētie Pēteris un Pāvils palīdz mums atvērt savas dzīves durvis Kungam Jēzum, aizlūdz par mums, par Romas pilsētu un par visu pasauli. Āmen.
