Apmeklējot Kapitoliju, pāvests atgādina par Romas universālo paaicinājumu
Inese Šteinerte - Vatikāns
“Senā Roma, pateicoties savai juridiskajai attīstībai un organizatoriskajām spējām, kā arī spēcīgu un ilgstošu institūciju izveidei gadsimtu gaitā, kļuva par bāku, pret kuru tiecās daudzas tautas, meklējot stabilitāti un drošību,” teica pāvests. Viņš atzīmēja, ka šis process ļāva būt par civilizāciju izstarojošu centru, pieņemt šeit cilvēkus no visām zemes malām un integrēt tos savā pilsoniskajā un sociālajā dzīvē, kas daudziem ļāva uzņemties pat visaugstākos valsts amatus. Šīs civilizācijas klēpī Romas sabiedrībā ātri izplatījās kristīgā vēsts. Pirmo kristīgo kopienu moceklības liecība un tuvākmīlestības dinamisms kalpoja par aicinājumu uzklausīt jaunus vārdus – mūžīgās dzīves vārdus. Vairs nepietika ar Olimpu, bija jākāpj Golgātā, pie Augšāmcēlušā kapa, lai rastu atbildes uz ilgām pēc patiesības, taisnības un mīlestības.
Šī Labā Vēsts, jeb kristīgā ticība ar laiku pārņēma un pārveidoja cilvēku un institūciju dzīvi. Cilvēkiem tika dāvāta radikālāka un iepriekš nepazīstama cerība, bet institūcijām iespēja attīstīties augstākā līmenī, atsakoties no verdzības, kas pat daudziem izglītotiem ļaudīm un jūtīgām sirdīm bija šķitusi par pašsaprotamu lietu. Šī verdzība ir nozīmīgs piemērs tam, ka pat visattīstītākajās civilizācijās nav izslēgti tādi kultūras elementi, kas nav savienojami ar cilvēka cieņu. Tie ir klātesoši arī mūsdienās, kad gandrīz neapzinoties, riskējam būt selektīvi, atstumjot dažas cilvēku kategorijas.
Pāvests atzīmēja, ka Cēzaru Romu nomainīja Pāvestu Roma, kuri mīlestībā vada visu Baznīcu un kuri dažos gadu simteņos papildināja civilās varas lomu, dažreiz arī ar “ne pārāk krietnu rīcību”. Daudz kas mainījās, bet Romas universālais raksturs turpināja nostiprināties. Līdz ar Itālijas apvienošanos pavērās jauns posms. Pirms 95 gadiem tika parakstīta Vienošanās starp civilo varu un Svēto Krēslu. Šogad aprit 40 gadi, kopš konkordāta revīzijas. Tajā apgalvots, ka Itālijas valsts un Katoliskā Baznīca ir neatkarīgas un suverēnas, un ievērojot šo principu, sadarbojas cilvēka un savas zemes labā.
Šobrīd Roma veic visus nepieciešamos darbus, lai sagatavotos 2025. gada Jubilejai. Tas ir reliģiska rakstura notikums, svētceļojums, lai izpelnītos dievišķo žēlsirdību un pilnīgu izlīgšanu ar Kungu. Tomēr, tas nevar neiesaistīt arī visu pilsētu, lai uzņemtu daudzos svētceļniekus, kā arī tūristus, kas apmeklēs Romu, lai apbrīnotu tās milzīgo mākslas mantojumu un grandiozās pagātnes pēdas.
“Roma ir unikāla,” teica pāvests, “tāpēc arī Jubileja var atstāt pozitīvu nospiedumu pilsētas sejā, uzlabojot tās izskatu un publiskos pakalpojumus ne tikai centrā, bet palīdzot satuvināt arī centru ar perifērijām”. Romas bīskaps piebilda, ka tas ir ļoti svarīgi, jo pilsēta aug un šīs attiecības kļūst nozīmīgākas ar katru dienu. “Tāpēc arī man,” atzinās Francisks, “patīk apmeklēt perifērijas draudzes, lai tās sajustu, ka viņu bīskaps ir tām tuvu.”
Pāvests pateicās Romas komūnai un Itālijas valdībai par izrādīto atvērtību sadarboties ar ekleziālajām autoritātēm par labu Jubilejas sekmīgai norisei. Viņš pastāstīja, ka šajā Jubilejā ir vēlējies atvērt Svētās durvis cietumā, jo cietumnieki var liecināt, ka autoritātes patiešām ir šī vārda cienīgas, ja tās kalpo visiem, ja izmanto savu leģitīmo varu, lai panāktu pretim pilsoņu, jo īpaši, visvājāko un pēdējo vajadzībām. Pāvests piebilda, ka tas attiecas ne tikai uz politiķiem, bet arī uz priesteriem un bīskapiem.
Uzrunas noslēgumā Francisks pastāstīja, ka vairākus gadu desmitus viņš ir bijis Salus Populi Romani godinātājs. Būdams vēl jauns priesteris un vēlāk, ikreiz apmeklējot Romu, viņš iegriezies Santa Maria Maggiore bazilikā, lai pagodinātu Dievmāti pie šīs ikonas. Arī šoreiz Svētais tēvs lūdza Salus Populi Romani aizbildniecību, lai viņa ir nomodā par pilsētu un tās iedzīvotājiem, lai ļauj iemājot cerībai un mīlestībai, lai šī pilsēta, apliecinot savas cēlās tradīcijas, arī mūsu laikos turpina būt par civilizācijas bāku un miera veicinātāju.
