Pāvests Francisks: tautas grib mieru
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Svētais tēvs atzīst, ka tieši tūkstošiem karavīru kapu kopas, kas atrodas milzīgajās Normandijas kapsētās, ir jūtamākais atgādinājums par “milzīgajiem un iespaidīgajiem kolektīvajiem un militārajiem pūliņiem, kas tika pielikti, lai panāktu atgriešanos brīvībā”. Pēc astoņdesmit gadiem pāvests nosūtīja vēstījumu minētās diecēzes bīskapam Žakam Abēram, kura katedrālē pulcējās civilās, reliģiskās un militārās amatpersonas, lai pieminētu vēsturisko notikumu, kas 1944. gada 6. jūnijā izšķiroši veicināja Otrā pasaules kara beigas un miera atjaunošanu.
Francisks piemin ne tikai karavīrus, “no kuriem lielākā daļa bija ļoti jauni un daudzi bija ieradušies no tālienes un varonīgi atdeva savas dzīvības”, bet arī neskaitāmus nevainīgos civiliedzīvotājus un visus, kas cieta šausmīgajos bombardējumos, kuri skāra daudzas pilsētas, piemēram, Avru un Ruānu. Viņš piebilst, ka izcelšanās Normandijā atgādina “par šī briesmīgā pasaules konflikta izraisīto katastrofu. Tajā cieta tik daudz vīriešu, sieviešu un bērnu, tika izjauktas tik daudzas ģimenes, tika radītas tik daudzas drupas!” Tāpēc “būtu bezjēdzīgi un liekulīgi to atgādināt, nenosodot to un galīgi neatmetot”. Šajā kontekstā Francisks atgādina sava priekšgājēja Pāvila VI 1965. gadā ANO teiktos uzstājīgos vārdus: “Lai nekad vairs nebūtu kara!”
“Ja atmiņas par pagātnes kļūdām vairāku gadu desmitu garumā uzturēja stingru gribu darīt visu iespējamo, lai nepieļautu jauna atklāta pasaules konflikta izcelšanos,” uzsver pāvests, “tad šodien tā vairs nav”. Viņš atzīst, ka cilvēkiem “ir īsa atmiņa”, un ir satraucoši, ka reizēm atkal nopietni tiek pieļauta globāla konflikta hipotēze un ka tautas pamazām sāk pierast pie šīs nepieņemamās iespējamības. Tautas vēlas mieru! Tās vēlas stabilitāti, drošību un labklājību – tādus apstākļus, kuros katrs varētu mierīgi dzīvot un darīt savus darbus. Francisks norāda, ka “šīs cēlās lietu kārtības sagraušana ideoloģisku, nacionālistisku un ekonomisku ambīciju dēļ ir smaga vaina ļaužu un vēstures priekšā, tas ir grēks Dieva priekšā”.
Tādēļ pāvests lūdzas par tiem, kuri tiecas karot, kuri izvērš karus, bezjēdzīgi tos kurina un paildzina, un ciniski no tiem gūst peļņu. Viņš lūdzas, lai “Dievs apgaismotu viņu sirdis” un palīdzētu tiem saredzēt, kādas nelaimes tie izraisa. Vēlme pēc miera nav gļēvulība – viņš uzsver. Tā drīzāk prasa drosmi mācēt no kaut kā atteikties.
Vēstījumā Svētais tēvs apliecina, ka lūdzas par miera veicinātājiem un cer, ka, “pretojoties nepiekāpīgajai un stūrgalvīgajai konfrontācijas loģikai, viņi pratīs atklāt miermīlīgus satikšanās un dialoga ceļus”. Visbeidzot, Francisks lūdzas par visiem pagātnes un tagadnes karu upuriem: par nabadzīgajiem, vājajiem, vecajiem ļaudīm, sievietēm un bērniem, kas vienmēr ir šo traģēdiju pirmie upuri.
