Radības aizsardzība – ne tikai ētisks, bet arī teoloģisks jautājums

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Ceļš, ko pāvests piedāvā savā vēstījumā Pasaules lūgšanu dienai par radības aizsardzību, ir cerības ceļš. Cerība mūs pasargā no nospiešanas, saskaroties ar smago ļaunuma nastu pasaulē, netaisnību, kariem, kuros brālis nogalina brāli, mirst nevainīgie bērni, tiek iznīcinātas pilsētas un saindēta vide. Cerība mums liek rīkoties, redzot, ka tiek izpostīta “māte zeme”, jo ļauj apzināties, ka visa radība ar ilgām gaida sākotnējā stāvokļa atjaunošanos, proti, tā, kāds tas bija pirms Ādama grēkā krišanas.

Francisks atgādina, ka arī radība ir pakļauta iznīcībai un nāvei, un to vēl vairāk pastiprina cilvēku ļaunprātīgā izturēšanās pret apkārtējo vidi. Tomēr arī radība tiks atbrīvota no samaitātības verdzības, lai ieietu Dieva bērnu godības brīvībā. Tāpēc, pateicoties Kristus paveiktajam pestīšanas darbam, mēs varam ar cerību kontemplēt solidaritātes saikni starp cilvēkiem un visām citām radībām.

Tā ir cerība, kā uzsver pāvests, kas ir jākopj, ņemot vērā briesmas, ko var radīt cilvēks, jo, neskatoties uz tehnoloģisko progresu, mēs neapzināmies, ka vienlaikus esam kļuvuši arī ļoti bīstami, spējīgi apdraudēt daudzu cilvēku dzīvības un mūsu pašu izdzīvošanu. Cilvēka vara jau ir nekontrolējama, rada briesmu lietas un vēršas pret viņu pašu. Francisks uzskata, ka tāpēc mūsdienās ir steidzami jānosaka ētiskas robežas mākslīgā intelekta attīstībai, kas ar savām aprēķinu un simulācijas spējām varētu tikt izmantots, lai dominētu pār cilvēku un dabu, nevis lai kalpotu mieram un integrālai attīstībai.

Pāvests aicina apzināties, ka Svētais Gars mūs pavada mūsu dzīvē, kā to labi saprata tie zēni un meitenes, kas pulcējās Svētā Pētera laukumā uz pirmo Pasaules bērnu dienu. Francisks paskaidro, ka Dievs ir mīlošais Tēvs, Dēls, kurš ir ikviena cilvēka draugs un Pestītājs, un Svētais Gars, kas vada mūsu soļus mīlestības ceļā. Tāpēc paklausība Svētajam Garam ļauj cilvēkam radikāli mainīties, kļūt par “dārza kopēju”, nevis tā iznīcinātāju. Zeme ir uzticēta cilvēkam, bet tā joprojām pieder Dievam. Tas ir jūdaisma un kristietības tradīcijas teoloģiskais antropocentrisms – atgādina Francisks, piebilstot, ka tieksme dominēt pār dabu, manipulējot ar to pēc savas patikas, ir sava veida elkdievība.

Vēstījuma turpinājumā pāvests atgādina, ka, pateicoties mūsdienu fizikas atklājumiem, saikne starp matēriju un garu mums nav pilnīgi sveša, un tas mums palīdz saprast, ka “radības aizsardzība” ir jautājums, kas ir ne tikai ētisks, bet arī teoloģisks jautājums. Tas faktiski saistās ar cilvēka un Dieva noslēpuma savstarpējo mijiedarbību, ar saikni, kas sniedzas līdz pat mīlestības aktam, ar kuru Dievs Kristū rada cilvēku. Līdz ar to jārunā par “transcendentālu (teoloģiski-ētisku) motivāciju”, kas kristietim uzliek par pienākumu veicināt taisnīgumu un mieru pasaulē, ņemot vērā arī to, ka laicīgie labumi ir domāti visiem cilvēkiem visā pasaulē.

Francisks aicina mūs konkrēti izdzīvot cerību, jo kristieša dzīve ir mīlestībā darbīgas ticības dzīve, gaidot Kunga atgriešanos savā godībā. Un tādēļ ticīgajiem ir jāspēj būt šīs cerības lieciniekiem tur, kur cilvēks cieš. Viņiem ir jādzīvo mīlestībā, brālībā, draudzībā un jāizturas pret visiem taisnīgi, rūpējoties par to, lai “kristīgā pestīšana” sasniegtu visus. Viņu uzdevums ir rūpēties par dabu, kas ir viņa vitāli svarīgā vide. Cilvēks, kurš cer, zina, ka viss tiecas uz Dieva godību, uz galīgo piepildījumu Viņa mierā, pat ja, dzīvojot laikā, mēs piedzīvojam sāpes un ciešanas. Un, pat ja visa radība “nopūšas un vaimanā”, tā paliek paļāvīga uz Dievu un uzticas Viņam, ņemot vērā Viņa plāna piepildījumu, kas ir prieks, mīlestība un miers Svētajā Garā.

Praktiski cerība ir iespēja palikt nelokāmiem arī tad, kad mūs piemeklē nelaimes un pārbaudījumi. Tā ir spēja neļauties mazdūšībai arī tad, kad sastopamies ar spaidiem un cilvēku barbarismu – skaidro Francisks. Tas ir alternatīvs skatījums uz vēsturi un tās notikumiem, kas gan nav iluzors skatījums, bet – gan reālistisks skatījums, ticības reālisma, kas saskata neredzamo, piepildīts, tā ir pacietīga gaidīšana.

Vēstījumā lasām, ka pāvests mudina cilvēkus uz šo sociālās draudzības un vispārējās brālības garu, kas jau tika ierosināts viņa enciklikā Fratelli tutti. Viņš novēl, lai šī harmonija starp cilvēkiem izplatās tālāk un attiecas arī uz radību, un aicina būt atbildīgiem par “cilvēcīgu un integrālu ekoloģiju, kas ir ceļš uz mūsu kopīgā nama un mūsu, kas tajā dzīvojam, glābšanu.

Lai stātos pretī pašreizējai realitātei, ar cerību gaidot Kristus atgriešanos, mums palīdz Svētais Gars, kas uztur ticīgo kopienu modru un pastāvīgi to pamāca – lasām pāvesta vēstījumā. Svētais Gars mūs iedvesmo mainīt savu dzīves stilu un darīt visu iespējamo, lai tiktu kliedēta to cilvēku augstprātība, kuri vēlas dominēt pār citiem un pār dabu. Viņš mūs pamudina rūpēties citam par citu un par radību. Francisks atgādina, ka ir nepieciešams atjaunot attiecības ar Dievu, attiecības ar sevi un citiem cilvēkiem un attiecības ar kosmosu – attiecības, ko iznīcināja Ādama grēks. Visas šīs attiecības ir sinerģiski jāatjauno, jāglābj, jo, ja vienas pietrūkst, viss izgāžas.