Pāvests sniedz interviju jezuītu tēvam no Ķīnas

Inese Šteinerte - Vatikāns

Plašajā Āzijas zemē pāvests gribētu satikt vietējos bīskapus un Dieva tautu. “Tā ir ticīga tauta,” saka Francisks, piebilstot, ka tā “ir daudz ko pārdzīvojusi, bet saglabājusi ticību”.

Ķīnas jaunās paaudzes katoļiem pāvests atgādina par cerību, neraugoties uz to, ka viņam “šķiet tautoloģiski sniegt cerības vēsti tautai, kas ir cerības skolotāja” un “pacietīga gaidot”. Svētais tēvs atgādina, ka ķīnieši ir “cēla tauta, kurai nevajadzētu izniekot savu mantojumu”, gluži pretēji, “ar pacietību nest to tālāk”.

Intervijas gaitā pāvests pakavējas arī pie sava pontifikāta, kas tiek īstenots “sadarbojoties, uzklausot un konsultējoties ar Svētā Krēsla dikastēriju vadītājiem un ar visiem.” “Kritika palīdz vienmēr, arī tad, ja tā nav konstruktīva,” atzīst Francisks, precizējot, ka “tā vienmēr noder un ļauj padomāt par rīcības veidu”. “Dažreiz,” saka pāvests, “ir nepieciešams pagaidīt un paciest, tai skaitā ar sāpēm, piemēram, tad, kad vērojama nelielu grupu pretošanās pret Baznīcu, kā tas notiek šajā brīdī”. “Grūtību un pamestības brīži vienmēr atrisinās ar Kunga mierinājumu,” atgādina Svētais tēvs.

Kas attiecas uz daudzajiem izaicinājumiem, kas līdz šim ir pieredzēti, kalpojot Pētera pēcteča amatā, pāvests īpaši atceras “briesmīgo pandēmijas izaicinājumu”, tāpat arī “pašreizējo kara izaicinājumu”, jo īpaši Ukrainā, Mjanmā un Tuvajos Austrumos. “Vienmēr tos cenšos atrisināt ar dialogu,” viņš saka, “un kad tas nelīdz, ar pacietību, kā arī ar humora izjūtu, kā to ir mācījis svētais Tomass Mors.”

Personīgajā līmenī Francisks atceras, ka būdams jezuīts, ir pieredzējis dažas krīzes savas reliģiskās dzīves laikā. Viņš atzīmē, ka tas ir normāli, pretējā gadījumā viņš “nebūtu cilvēks”. Taču, krīzes var pārvarēt divos veidos: izejot no tām “kā pa labirintu”, pie tam, “no augšas” un “nevis vieniem, bet saņemot citu cilvēku palīdzību un pavadību”, jo “ļaut sev palīdzēt ir ļoti svarīgi”. Francisks piebilst, ka viņš lūdz “žēlastību no Kunga tikt piedotam, lai Viņš būtu ar viņu pacietīgs”.

Pāvests pakavējas arī pie četrām lietām, kurām jezuīti ir aicināti dot priekšroku. Ordenis uz tām ir norādījis 2019. gadā un izvēlējies nākamajiem 10 gadiem. Tās ir veicināt garīgos vingrinājumus un izšķirtspēju, iet kopā ar nabadzīgajiem un atstumtajiem, pavadīt jauniešus cerīgas nākotnes veidošanā un rūpēties par kopējo namu. Runa ir par četriem “integrētiem” principiem, kas “nedrīkst tikt nodalīti cits no cita”. Francisks uzsver, ka pavadība, garu izšķirošana un misionaritāte ir Jēzus Sadraudzības kardinālie punkti.

Visbeidzot, raugoties uz Baznīcas nākotni, pāvests atzīmē, ka saskaņā ar dažu cilvēku ieskatiem, tā kļūs “aizvien mazāka” un tai “būs jāuzmanās, lai nekristu klerikālismā un pasaulīgajā garā”, kas kardināla Anrī de Lubaka vārdiem runājot, ir “vislielākais ļaunums, kas var skart Baznīcu un ir pat ļaunāks par to laiku, kad pāvesti dzīvoja konkubinātā”.

Intervijas noslēgumā, runājot par to, kas būs nākamais Pētera pēctecis, Francisks atgādina, ka svarīgi ir lūgties, jo “Kungs runā caur lūgšanu”.