Pāvests tiekas ar kapucīnu ordeņa ģenerālkapitula dalībniekiem
Inese Šteinerte - Vatikāns
Pāvests novēlēja, lai ģenerālkapitula laikā, kamēr kapucīni pateicas Dievam par ordeņa attīstību, jo īpaši jaunajās Baznīcas kopienās, viņi sev uzdod jautājumu par to, ko no viņiem prasa Kungs, lai šodien varētu dedzīgi sludināt Dieva valstību, kā to savā laikā darīja svētais Francisks.
Pāvests aplūkoja trīs franciskāņu garīguma dimensijas – brālīgumu, atvērtību un darbu miera labā. Vispirms – brālīgums. Kapucīnu ģenerālkapitula moto ir “Kungs man deva brāļus, lai ietu pa pasauli”. Šis moto atgādina par svētā Franciska pieredzi, par to, ka šī misija “rodas brālīgumā, lai veicinātu brālīgumu”. Svētais tēvs to nosauca par “sadarbības mistiku”, saskaņā ar kuru, neviens nevar uzskatīt sevi par vientuļu salu, bet katrs atrodas attiecībās ar citiem, lai augtu mīlestībā, izejot no sevis pašiem un savu vienreizīgumu padarot par dāvanu brāļiem. “Tas, kurš rūpējas par savu vienreizīgumu, bet nepadara to par dāvanu brāļiem, vēl nav sācis būt kapucīns,” teica pāvests.
Franciskāņu ordeņa locekļus Svētais tēvs aicināja uzmanīties, lai centrā netiktu likti ekonomiskie resursi, cilvēciskie aprēķini, vai citas šāda veida realitātes. Tie ir vajadzīgi instrumenti, par kuriem ir nepieciešams parūpēties, taču tikai un vienīgi kā par līdzekļiem, nevis mērķiem. “Centrā ir jāliek cilvēki – tie, kurus sūta Kungs un ar kuriem Viņš ir paredzējis jums dzīvot. Centrā ir jāliek viņu labums, viņu pestīšana”. “Ar vienu vārdu sakot,” turpināja Francisks, “centrā ir jābūt brālīgumam.” Viņš iedrošināja kapucīnus būt par brālīguma veicinātājiem savās formācijas mājās, lielajā franciskāņu saimē, Baznīcā un visās vietās, kurās tie darbojas. Vēršoties pie reliģiskajiem, Svētais tēvs uzsvēra, ka “būt brālim” ir svarīgāk, nekā “būt priesterim”, vai “būt diakonam”. ““Būt brālim” ir pamats,” viņš teica.
Otrais pārdomu aspekts – atvērtība. Kapucīni izceļas ar to, ka tie ir gatavi iet tur, kur negrib iet neviens cits. Pāvests norādīja, ka šī atvērtība ir svarīga zīme, jo īpaši mūsu laikos, kuros plosās konflikti un pastāv aizvērtība, kad vienaldzība un egoisms šķiet pārāki par atvērtību, respektu un dalīšanos ar otru, un kas līdzi nes smagas un acīmredzamas sekas, tādas kā nabadzīgo izmantošana un vides izpostīšana.
Pāvests atzina, ka šajā kontekstā kapucīnu gatavība palīdzēt brāļiem un ar pazemīgu drosmi teikt: “Es esmu šeit, sūti mani” (Is 6,8) ir harizmātiska dāvana, kuru ir nepieciešams novērtēt un likt lietā. Svētais tēvs aicināja būt tādiem vienmēr – vienkāršiem, brīviem un atvērtiem, gataviem pamest visu, lai ietu turp, kur tos aicina Kungs, negaidot atzinību un ne uz ko nepretendējot, bet ejot ar atvērtu sirdi un rokām. “Tā būs jūsu nabadzība,” teica pāvests.
Trešā vērtība, kas piemīt kapucīniem, ir darbs miera labā. Francisks atzīmēja, ka viņu prasme dzīvot mierā ar visiem, būt cilvēku vidū, tādējādi izpelnoties nosaukumu “tautas brāļi”, gadsimtiem ritot kapucīnus ir padarījusi par miera ekspertiem, kuri spēj radīt tikšanos iespējas, būt par vidutājiem konfliktu risināšanā, vienot cilvēkus un veicināt izlīgšanas kultūru pat vissmagākajās situācijās.
Šīs harizmas pamatā ir būtisks nosacījums: Kristū būt tuviem visiem” (sal. Lk 10,25-37), jo īpaši nabadzīgajiem, atstumtajiem un noskumušajiem, nevienu neizslēdzot. Pāvests atgādināja, ka svētais Francisks, kuru pazīst visa pasaule, par “miera vīru” kļuva, sākot no tikšanās ar lepras skartajiem, kurus apskaujot viņš atklāja un pieņēma savas visdziļākās brūces un kuru klātbūtnē satika Kristu, savu Pestītāju. Tādējādi, no tā, kam piedots, viņš kļuva par piedošanas nesēju, no tā, kurš mīlēts, par mīlestības izstarotāju, no tā, kurš saņēmis izlīgšanu, par izlīgšanas veicinātāju. Arī svētā Franciska sekotājus pāvests aicināja būt par mīlestības, piedošanas un izlīgšanas vīriem.
