Baznīcas sociālā mācība nav ideoloģija, tās pamatā ir brālība

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Kā uz galveno un svarīgāko dažādu problēmu atrisinājumu Romas bīskaps norādīja uz jauno paaudžu izglītošanu, jo jaunieši būs tie, kuri jau tuvākajā nākotnē vadīs šo valsti. Pirms runāt arī par Baznīcas ieguldījumu formācijā, pāvests nedaudz pievērsās kristietības pirmsākumiem Austrumtimorā. Šeit zināmā mērā Āzija un Okeānija satiekas ar Eiropu, kas ģeogrāfiski atrodas tālu, bet kas ir tuva tās lomas dēļ, ko tā spēlēja pēdējo piecu gadu simteņu laikā. 16. gadsimtā no Portugāles ieradās pirmie dominikāņu misionāri, kuri atnesa katoļticību un portugāļu valodu, kas šodien reizē ar tetum valodu ir oficiālā valsts valoda.

Kristietība, dzimusi Āzijā, nonāca šajos attālākajos kontinenta nostūros ar Eiropas misionāru starpniecību, tādējādi apliecinot savu universālo aicinājumu un spēju harmonizēties ar visdažādākajām kultūrām, kas, sastopoties ar Evaņģēliju, atrod jaunu, augstāku un dziļāku sintēzi.

Pāvests atgādināja, ka šī zeme, ko rotā kalni, meži un līdzenumi, ko ieskauj jūra ar tās mirdzošajiem ūdeņiem, zeme, kas ir bagāta ar augļiem un smaržīgiem kokiem, zeme, kas dvēselē raisa miera un prieka sajūtas, nesenā pagātnē piedzīvoja sāpīgu posmu. Tā piedzīvoja satricinājumus un vardarbību, kas bieži vien notiek, kad tauta tiecas pēc savas neatkarības un kad tās centieni pēc autonomijas tiek noraidīti vai kavēti. Austrumtimora piedzīvoja smagus laikus no 1975. līdz 2022. gadam – līdz brīdim, kad valstī tika pilnībā atjaunota neatkarība. Tā prata no jauna piecelties un panākt mieru. Svētais tēvs aicināja klātesošos pateikties Kungam, par to, ka šīs zemes iedzīvotāji, iedami cauri pārbaudījumiem, nepazaudēja cerību. Lai sasniegtu mieru un brīvību, ļoti liela nozīme bija katoļticības saknēm.

Šajā kontekstā Francisks atgādināja sava priekšgājēja, svētā Jāņa Pāvila II vārdus, ko viņš teica savas vizītes Austrumtimorā laikā, 1989. gadā, par kristietības saknēm, kā arī pauda atzinību Austrumtimoras tautai par tās centieniem panāk pilnīgu izlīgumu ar Indonēzijas brāļiem. “Lai Debesis dod, ka arī citās konflikta situācijās dažādās pasaules malās uzvar vēlme pēc miera un atmiņas attīrīšanas, lai aizvērtu brūces, naidu aizstātu ar izlīgumu un pretestību – ar sadarbību!” vēlēja pāvests.

Francisks pieminēja arī 2019. gadā Abū Dabī parakstīto Deklarāciju par cilvēces brālību un pauda valdības pārstāvjiem atzinību par to, ka tā tika pieņemta kā nacionāls dokuments, lai tādā veidā to iekļautu skolu programmās.

“Patiesībā tagad jūsu priekšā ir pavēries jauns, no tumšiem mākoņiem attīrīts horizonts, bet ar jauniem izaicinājumiem un jaunām problēmām, kas jārisina”, turpināja pāvests. “Tāpēc es vēlos jums teikt: lai ticība, kas jūs apgaismoja un atbalstīja pagātnē, turpina iedvesmot jūsu tagadni un nākotni, tas ir, lai tā iedvesmo jūsu kritērijus, jūsu projektus, jūsu izvēles saskaņā ar Evaņģēliju”.

Runājot par aktuālajiem jautājumiem, viņš minēja emigrācijas fenomenu, nabadzību un citas sociālās sērgas. Emigrācija vienmēr ir rādītājs tam, ka ir nepietiekami vai neadekvāti novērtēti resursi. Tā ir arī darba trūkuma rezultāts. Daudziem cilvēkiem ir grūtības atrast darbu un līdz ar to tie nevar uzturēt ģimeni. Nabadzība īpaši skar lauku apgabalus. Lielākā problēma jauniešu vidū savukārt ir alkoholisms un vardarbība.

Francisks norādīja, ka lai visas šīs problēmas atrisinātu, kā arī, lai labāk pārvaldītu dabas resursus, ir jāsniedz piemērota formācija tiem, kuri tuvākā nākotnē pārņems savās rokās valsts vadību.

Kas attiecas uz Baznīcu, tad tā kā pamatu šim formācijas procesam no savas puses piedāvā savu sociālo mācību. “Tas ir neaizstājams pīlārs”, viņš sacīja, “uz kura var balstīt specifiskas zināšanas un uz kuru vienmēr ir jābalstās, lai pārbaudītu, vai turpmākie sasniegumi patiešām veicinās integrētu attīstību, vai arī tie nebūs drīzāk šķērslis, izraisot nepieņemamu nelīdzsvarotību un palielinot atstumto, nomalē pamesto cilvēku skaitu. Pat ja tomēr problēmu netrūkst, kā tas ir katrai tautai un katrā laikmetā, es aicinu jūs dzīvot ar paļāvību un raudzīties nākotnē ar cerības pilnu skatienu”.

Romas bīskaps piebilda, ka Baznīcas sociālā mācība nav ideoloģija, tās pamatā ir brālība. Tā ir mācība, kurai ir jāveicina tautu, īpaši nabadzīgāko, attīstība.

Pāvests atgādināja, ka Austrumtimoras tauta ir jauna, jo 65% tās iedzīvotāju ir jaunieši vecumā līdz 30 gadiem. Tāpēc pirmā joma, kurā ir jāinvestē, ir tieši izglītība. Šodien Austrumtimora ir valsts, kurā valda miers un demokrātija – uzrunas noslēgumā teica pāvests, novēlēdams šo zemi Bezvainīgās Ieņemšanas aizsardzībai.