Atskats uz pāvesta un jezuītu tikšanos Briselē

Salvatore Černucio - Vatikāns

Apspriesto tematu klāstā īpašu ievērību izpelnījās sieviešu loma, par kuru pāvests vairākkārt runāja arī ceļojuma laikā pa Luksemburgu un Beļģiju. Francisks atgādināja, ka vairākām sievietēm ir uzticēti augsti amati Vatikāna institūcijās un citēja Eiropas Komisijas prezidentes Urzulas fon der Leijenas teikto kādā tikšanās reizē, kad pāvests pajautājis par to, kā viņai izdodas tikt galā ar problēmām. Fon der Leijenas atbilde skanējusi: “Daru tā, kā dara visas mātes”. “Viņas atbilde man lika daudz par ko aizdomāties,” sarunā ar jezuītiem teica pāvests.

 “Baznīca ir sieviete”, turpināja Francisks, “redzu sievieti harizmu daudzveidībā un sarunu par sievietes lomu Baznīcā nevēlos ierobežot ar kalpojuma tematu”. “Visā visumā mashilisms un feminisms ir tirgus loģika,” piebilda pāvests. Viņš pastāstīja, ka pēdējā laikā aizvien vairāk cenšas iesaistīt sievietes darbā Vatikānā, uzticot tām aizvien augstākus amatus. “Līdz ar to mainās daudzas lietas un to var redzēt un just,” teica Vatikāna valsts galva.

Sarunās ar jezuītiem neizpalika arī migrācijas tematika. Pāvests kārtējo reizi atkārtoja četrus darbības vārdus, raksturojot to, kā ir jāizturas pret migrantiem, proti: pieņemt, pavadīt, veicināt cieņu, integrēt. Ja tā pietrūkst, Francisks brīdināja, ka var rasties “nopietnas problēmas”. “Migrantam, kurš nav integrēts, tas labi nebeidzas un labi nebeidzas arī sabiedrībai, kurā viņš atrodas,” teica pāvests. Šajā sakarā viņš atgādināja par divu teroristu sarīkoto atentātu Beļģijā, Zaventem lidostā, kas prasīja 16 cilvēku dzīvības. “Šī traģēdija ir arī integrācijas trūkuma auglis”, tāpēc Svētais tēvs aicināja Baznīcu nopietni izturēties pret darbu ar migrantiem.

Migrācijas jautājumu pāvests savienoja ar Eiropas novecošanās procesu. Tai “ir nepieciešami migranti, lai atjaunotos dzīvība,” viņš sacīja, piebilstot, ka “tas jau kļūst par izdzīvošanas jautājumu”.

 “Ne tikai maz bērnu, bet arī maz paaicinājumu,” tālāk attīstot kāda jezuīta aizsākto tematu, norādīja Francisks. Uz jautājumu “Kā viņš redz draudžu nākotni bez priesteriem”, Svētais tēvs atbildēja, ka “kopiena ir svarīgāka par priesteri” un, ka “priesteris ir kopienas kalps”. Pāvests pieminēja reliģisko māsu piemēru Peru, kuras sprediķo un kristī situācijās, kurās nav priestera.

Runājot par jezuītu misiju Eiropas sekularizētajās zemēs, kurām pieder arī Beļģija un Luksemburga, Horhe Mario Bergoljo aicināja savus līdzbrāļus ordenī nebaidīties, bet smelties divkāršu drosmi – drosmi meklēt Dievu lūgšanā un drosmi iet līdz “zemes malām”. Kā skolotājus šajā ziņā pāvests pieminēja tēvus Mateo Riči un Roberto De Nobili, kā arī citus ievērojamus misionārus, kuri “ar savu drosmīgo rīcību ir nobaidījuši dažus Baznīcas vīrus”, taču “iezīmējuši inkulturācijas robežas”. Šīs “robežas” Francisks aicināja meklēt izšķirošanas procesā, kas ir iespējams lūdzoties. Jezuīta lūgšana attīstās smagās “limita” situācijās. Pāvests apliecināja, ka riskēt ir skaista lieta, kas piemīt jezuītu garīgumam.

Sarunā ar Jēzus Sadraudzības locekļiem tika skartas arī “pagānisma formas”. “Nav vajadzīga pagānu dieva statuja, lai runātu par pagānismu. Jau pati vide, gaiss, ko elpojam, ir pagānu dievs” teica Francisks, aicinot “sprediķot šai kultūrai ar savu liecību, kalpojumu un ticību”. Skanēja piebilde, ka “no iekšienes tas ir jādara ar lūgšanu”. Kalpojumu auglīgu dara dialogs, bet dialogu bieži aizšķērso “spēcīgs klerikālisms”. Tur, kur ir klerikālisms, nav kalpošanas. “Lūdzu, nekad nejauciet evaņģelizāciju ar prozelītismu,” aicināja pāvests.

Sarunā ar jezuītiem tika skarts arī “intelektuālā apustulāta” temats. Intelektuālais apustulāts ir daļa no jezuītu paaicinājuma, jo viņi ir klātesoši akadēmiskajā pasaulē, pētniecības darbā un masu komunikācijā. Pāvests atgādināja, ka tad, kad Jēzus Sadraudzības ģenerālkongregācijās izskan aicinājums iekļauties tautā un vēsturē, nenozīmē “taisīt karnevālu”, bet iekļauties arī “institucionālākos” kontekstos ar zināmu “stingrību” šī vārda labākajā nozīmē.

Starp jezuītu uzdotajiem jautājumiem bija arī “sinodalitāte”, Sinode, kas šobrīd norisinās Vatikānā. “Sinodalitāte nepadodas viegli, dažreiz tāpēc, ka autoritātes traucē izpausties dialogam,” ar sarūgtinājumu atzīmēja pāvests. “Prāvests var pieņemt lēmumus viens pats, bet var pieņemt arī kopā ar savu padomi. Tāpat arī bīskaps un pāvests,” sacīja Francisks.

Tikšanās noslēgumā Svētais tēvs apliecināja, ka ir uzsākta tēva Pedro Arupes beatifikācijas lieta. Spāņu tautības jezuītam, kurš Jēzus Sadraudzību vadīja laikā no 1965. līdz 1983. gadam, šobrīd ir Dieva kalpa statuss. Kā paskaidroja pāvests, beatifikācijas process kavējas tāpēc, ka ir nepieciešams izpētīt viņa daudzos rakstus un tas prasa laiku. Kas attiecas uz cita jezuīta Anrī de Lubaka beatifikācijas procesu, pāvests atzinās, ka viņam nav zināms, vai tas ir uzsākts. Tajā pašā laikā Francisks atklāja, ka Svētās Mises laikā Briselē viņš publiski gatavojas paziņot par Beļģijas karaļa Baldovīna beatifikācijas procesa uzsākšanu.

Publicēšanai latviešu valodā sagatavoja Inese Šteinerte