PĀVESTS

“Viņš mūs mīlēja”: iznākusi pāvesta enciklika par Svēto Jēzus Sirdi

“Dilexit nos”, pāvesta Franciska ceturtā enciklika, aktualizē tradicionālo mācību “par Jēzus Kristus Sirds cilvēcisko un dievišķo mīlestību”, aicinot mūs atgriezties pie Jēzus Sirds autentiskas godināšanas, kas tādējādi ļautu padziļināt ticību, ar prieku nodoties kalpošanai citiem un atdzīvināt sevī misiju dedzību, jo šī Vissvētākā Sirds mudina mūs mīlēt un sūta mūs pie brāļiem un māsām. 24. oktobrī Vatikānā notika enciklikas prezentācija.

Alessandro Di Bussolo, Jānis Evertovskis - Vatikāns

“Viņš mūs mīlēja,” saka svētais Pāvils, runājot par Kristu (Rom 8, 37). Apustulis mums atklāj, ka no šīs mīlestības mūs “nekas nekad nevar šķirt” (Rom 8, 39). Tā sākas pāvesta Franciska ceturtā enciklika, kuras nosaukumā ir ietverti šie pirmie vārdi “Dilexit nos” un kas ir veltīta Jēzus Kristus Sirds cilvēciskajai un dievišķajai mīlestībai: “Viņa atvērtā sirds ir mums priekšā un gaida mūs bez nosacījumiem, neizvirzot nekādas sākotnējas prasības, lai tikai mūs mīlētu un piedāvātu mums savu draudzību: Viņš mūs mīlēja pirmais (sal. 1 Jņ 4, 10). Pateicoties Jēzum, «mēs esam iepazinuši un ieticējuši mīlestībai, kas Dievam ir uz mums» (1 Jņ 4, 16)” (Dilexit nos, 1). “Dilexit nos” tulkojumā no latīņu valodas nozīmē “Viņš mūs mīlēja”.

Kristus mīlestība, kas atspoguļojas Viņa Svētajā Sirdī

Sabiedrībā, kurā aizvien biežāk ir sastopamas “dažādas reliģiozitātes formas bez atsauces uz personīgām attiecībām ar mīlestības Dievu” (87) un kurā kristietība tai pat laikā nereti aizmirst “ticības maigumu un prieku, ko sniedz nodošanās kalpošanai, un misijas degsmi” (88), pāvests Francisks piedāvā no jauna padziļināti iepazīt Kristus mīlestību, kas attēlota Viņa Svētajā Sirdī, un aicina mūs atjaunot tās autentisko godināšanu. Viņš atgādina, ka Kristus Sirdī “mēs varam atrast visu Evaņģēliju” (89): tieši Viņa Sirdī “mēs beidzot atpazīstam sevi un mācāmies mīlēt” (30).

Šķiet, ka pasaule ir zaudējusi sirdi

Francisks skaidro, ka, sastopoties ar Kristus mīlestību, “mēs kļūstam spējīgi veidot brālīgas saites, atzīt katra cilvēka cieņu un kopā rūpēties par mūsu kopīgajām mājām” (217). Un Kristus Sirds priekšā viņš lūdz Kungu “atkal apžēloties par šo ievainoto zemi”, un izliet pār to “savas gaismas un mīlestības dārgumus”, lai pasaule, ko piemeklējuši kari, sociālekonomiskā nelīdzsvarotība, patēriņa drudzis un tehnoloģiju antihumāna izmantošana, “atgūtu to, kas ir vissvarīgākais un visnepieciešamākais, proti, sirdi” (31). Dokuments publicēts laikā, kad tiek svinēta 350 gadu jubileja, kopš Jēzus Sirds pirmās parādīšanās svētajai Margaritai Marijai Alakokai 1673. gadā. Jubilejas svinības noslēgsies 2025. gada 27. jūnijā.

Atgriešanās pie sirds svarīgā nepieciešamība

Vissvētākās Jēzus Sirds godināšanai veltītā enciklikā sastāv no piecām nodaļām, kurās ir apkopoti, kā jau tika paziņots 5. jūnijā, iepriekšējie Maģistērija teksti un garā vēsture, kas sniedzas līdz pat Svētajiem Rakstiem, “lai šodien visai Baznīcai no jauna piedāvātu šo garīgā skaistuma piepildīto kultu”.

Pirmajā nodaļā “Sirds nozīme” tiek paskaidrots, kāpēc pasaulē, kurā esam kārdināti “kļūt par nepiesātināmiem patērētājiem”, ir nepieciešams “atgriezties pie sirds” (2). Pāvests norāda, ka mūsdienās novērojamās sirds vērtības krišanās saknes meklējamas “grieķu un pirmskristīgās ēras racionālismā, postkristīgajā ideālismā un materiālismā”, kas deva priekšroku tādiem jēdzieniem kā “prāts, griba vai brīvība”. Un, neatrodot vietu sirdij, “netika pietiekoši plaši attīstīta arī ideja par personisko centru”, kas var visu apvienot, proti, mīlestību (10).

Jēzus mīlestības žesti un vārdi

Otrā nodaļa “Mīlestības žesti un vārdi” ir veltīta Kristus mīlestības žestiem un vārdiem, žestiem, ar kādiem Viņš izturas pret mums kā pret draugiem. Tajā parādīts, ka Dievs “ir tuvība, līdzjūtība un maigums”. Viņa skatiens ir tādas personas skatiens, kas “visu savu uzmanību velta cilvēkiem” un viņu ciešanām. Viņa visdaiļrunīgākais mīlestības vārds ir “pienaglošana pie krusta”, kas notika pēc tam, kad viņš bija raudājis par savu draugu Lācaru un cietis Olīvu dārzā”, apzinādamies, kādā nāvē viņam būs jāmirst “no to rokas, kurus Viņš tik ļoti mīlēja” (46).

Atgriezties pie iemiesotās Evaņģēlija sintēzes

Trešajā nodaļā “Tā ir Sirds, kas tik ļoti mīlēja”, pāvests paskaidro, ka Kristus Sirds satur “trīskāršu mīlestību”: Viņa fiziskās sirds jūtu mīlestību “un Viņa divkāršo garīgo mīlestību, tas ir, cilvēcisko un dievišķo mīlestību” (66), kurā mēs atrodam “bezgalīgo galīgajā” (64). Pāvests Francisks aicina atjaunot Jēzus Sirds godināšanu arī tādēļ, lai stātos pretī “jaunām «garīguma bez miesas» izpausmēm”, kas sastopamas sabiedrībā” (87). Tā kā mēs šodien sastopam kopienas un to ganus, kuri koncentrējas vairāk uz ārējām aktivitātēm, strukturālām reformām, kurās pietrūkst Evaņģēlija gara, pārspīlētu organizēšanu, pasaulīgiem projektiem, sekularizētu domāšanu un priekšlikumiem, kurus reizēm mēģina uzspiest visiem, mums ir jāatgriežas pie “iemiesotās Evaņģēlija sintēzes” (90).

Svētās un svētie, piepildīti ar mīlestību, kas padzirdina

Ceturtajā nodaļā “Mīlestība, kas dod dzert” Francisks citē vairākus Baznīcas tēvus, kuri runāja par “Jēzus sānā iecirsto brūci kā Gara ūdens avotu”, kas remdē mūsu slāpes pēc Dieva mīlestības. Svētais Augustīns “pavēra ceļu Jēzus Svētās Sirds godināšanai”, norādot uz to kā “personīgās satikšanās ar Kungu vietu” (103). Pāvests piemin vairākas svētās sievietes, kuras “stāstīja par savu satikšanās ar Kristu pieredzi, ko raksturo atpūta Kunga Sirdī” (110).

Parādīšanās svētajai Margaritai Marijai Alakokai

Svētā Margarita Marija Alakoka stāsta par Jēzus parādīšanos viņai Paralemonjālā no 1673. gada decembra līdz 1675. gada jūnijam. Mums nodotā vēstījuma kodolu var apkopot vārdos, ko svētā Margarita dzirdēja: “Lūk, tā ir Sirds, kas tik ļoti mīlēja cilvēkus” līdz pat sevis pilnīgajai atdevei, “lai atklātu viņiem savu Mīlestību” (121). Pāvests Francisks runā arī par svētās Terēzes no Lizjē un svētās Faustīnas Kovaļskas pieredzi. Pēdējā īpaši izceļ Dieva žēlsirdību, ko vēlāk turpināja darīt arī svētais Jānis Pāvils II.

Nākamais solis pēc Jēzus Sirds godināšanas – došanās pie brāļiem

Piektajā un pēdējā enciklikas nodaļā “Mīlestība mīlestības dēļ” ir padziļināta ikvienas autentiskas godināšanas komunitārā, sociālā un misionārā dimensija, jo, šī Vissvētākā Jēzus Sirds, kas “ved mūs pie Tēva, sūta arī pie saviem brāļiem un māsām” (163). Patiesībā “mīlestība uz brāļiem” ir “viscēlākais žests, kādu mēs varam Viņam izrādīt, lai atbildētu Viņa mīlestībai ar mīlestību” (167). Ielūkojoties garīguma vēsturē, pāvests atgādina, ka svētā Šarla de Fuko misionārā dedzība padarīja viņu par “universālu brāli”: “Ļaujot Kristus Sirdij sevi veidot, viņš vēlējās savu brālīgo sirdi padarīt par viesmīlīgu vietu visai cietušajai cilvēcei” (179). Pēc tam Francisks runā par “atlīdzināšanu”, kā to skaidroja svētais Jānis Pāvils II: “Kopīgi upurējot sevi Kristus Sirdij, «uz naida un vardarbības drupām varēs uzcelt tik ļoti ilgotās mīlestības civilizāciju, Kristus Sirds valstību»” (182).

Misija likt pasaulei iemīlēties

Enciklikā pāvests Francisks kopā ar svēto Jāni Pāvilu II vēlreiz atgādina, ka veltīšanās Jēzus Sirdij “ir pielīdzināma pašas Baznīcas misionārajai darbībai”. Līdz ar to caur kristiešiem “mīlestība tiks ielikta cilvēku sirdīs, lai tiktu celta Kristus miesa, kas ir Baznīca, un lai tiktu veidota taisnīguma, miera un brālības sabiedrība” (206). Šajā sakarā Francisks atgādina, ka mums ir vajadzīgi “iemīlējušies misionāri”, kas ir Kristus mīlestības savaldzināti un pārņemti” (209).

Svētā tēva lūgšana

Dokuments noslēdzas ar pāvesta Franciska lūgšanu: “Es lūdzu Kungu Jēzu, lai no Viņa Svētās Sirds mums visiem plūstu dzīvā ūdens straumes, lai dziedētu ievainojumus, ko mēs paši sev radām, lai stiprinātu mūsu spēju mīlēt un kalpot, lai mudinātu mūs mācīties virzīties kopā pretī taisnīgai, vienotai un brālīgai pasaulei. Tas ir līdz brīdim, kad mēs kopā ar prieku svinēsim mielastu Debesu valstībā. Tur būs augšāmcēlies Kristus, kurš harmonizēs visas mūsu atšķirības ar savu gaismu, kas nepārtraukti plūst no Viņa atvērtās Sirds. Lai Viņš vienmēr ir slavēts!” (220).