Pāvests tiekas ar pasionistu kongregācijas ģenerālkapitula dalībniekiem
Inese Šteinerte - Vatikāns
Uzrunā pasionistiem, pāvests atgādināja, ka visiem, nevienu neizslēdzot, ir nepieciešama Evaņģēlija gaisma. Neatsakoties no ierastajām pastorālās darbības metodēm, viņš aicināja meklēt arī jaunus veidus un radīt jaunas iespējas, lai atvieglotu tikšanos ar cilvēkiem un tikšanos ar Kungu, kurš nevienu nepamet, bet vēlas, lai visi cilvēki tiktu atpestīti un iepazītu patiesību. Tāpēc Francisks aicināja iziet pasaules ielās un laukumos, un priecīgi liecināt par savu ticību. Tomēr, šāda iziešana var būt efektīva tikai tad, ja tā izrietēs no mīlestības pilnības uz Dievu un cilvēci. Pāvests norādīja uz kontemplatīvās dzīves nozīmi un attiecību ar brāļiem veidošanas nepieciešamību kopienā. “Jums ir bagāta kontemplatīvās dzīves tradīcija,” sacīja Svētais tēvs pasionistiem, “un tas ir veids, lai ietu kopā, gūstot Kunga klātbūtnes pieredzi jūsu vidū”.
Pāvests pieminēja pasionistu kongregācijas dibinātāju, svēto Pāvilu no Krusta – vienu no XVIII gadsimta ievērojamākajiem mistiķiem. “Viņš atšķīrās ar intuīciju, ka Jēzus nāve uz krusta ir Dieva mīlestības augstākā izpausme. Tas ir dievišķās mīlestības brīnumu brīnums, durvis, pa kurām ienākt lūgšanas un vienotības intimitātē ar Viņu, skola, kurā mācīties visus tikumus, enerģija, kas dara spējīgus pārvarēt jebkādas sāpes,” teica Francisks. Viņš atzīmēja, ka tajā pašā laikā svēto Pāvilu no Krusta māca raizes, ka cilvēce pilnībā neapzinās šo lielo mīlestību. “Dieva mīlestība netiek pazīta, netiek novērtēta,” teica svētais. Tāpēc viņš nolēma sapulcināt biedrus, kuri, tāpat kā viņš, bija iegrimuši šīs mīlestības kontemplācijā un būtu gatavi to sludināt.
Pāvests pauda gandarījumu, ka ar šīs harizmātiskās piederības prieku un spēku pasionisti prot sludināt Augšāmcēlušā Jēzus klātbūtni arī mūsu dienās. “Mēs pazīstam nabadzības, karu, radības sāpju un perverso dinamismu plašumus, kas nes šķelšanos starp cilvēkiem un vājāko cilvēku atstumšanu,” teica Francisks. Viņš aicināja reliģiskos darīt visu iespējamo, lai šo brāļu sāpes nepaliktu bez ievērības, nepazaudētu savu jēgu, jo jēgu sāpēm piešķīra cietošais un krustā sistais Kristus, mīlestībā izdzīvojot un mīlestībai upurējot katru sev cirsto brūci.
Uzrunā pasionistiem, pāvests aplūkoja arī cerības tikumu. Arī cerībai ir ierādīta īpaša vieta kongregācijas harizmā. Cerības teoloģiskā jēga slēpjas Kristus nāvē un augšāmcelšanās noslēpumā. Asinis un ūdens, kas izriet no Viņa sirds, norāda, ka aiz nāves turpinās dzīvība, mīlestība tiek izlieta pār cilvēci caur Svētā Gara dāvanu. “Ja cilvēkā nekas nespēj noslāpēt spēju mīlēt, tad nekas nav zaudēts, visam ir sava jēga un vērtība, viss ir atpestīts. Uz šīs ticības pārliecības balstās cerība,” teica pāvests.
Svētais tēvs aicināja pasionistus iedvesmoties no Jaunavas Marijas gādības, kura steidzās pie māsīcas Elizabetes, lai viņai palīdzētu. Savu reliģisko piederību un misiju kongregācijas locekļi izdzīvo pēc Marijas piemēra Kalvārijā, kura atradās krusta pakājē, uz kura mira viņas Dēls. Svētais Jānis Pāvils II to nosauca par visdziļāko Marijas kenozi. Francisks pamudināja pasionistus raudzīties uz Mariju ar apziņu par to, cik neatliekami ir sludināt pestīšanas vēsti.
