Francisks: Ieaudzināt vēstures izjūtu nākamajos priesteros!

Inese Šteinerte - Vatikāns

Francisks vēlas, lai jauno priesteru, kā arī citu pastorālo darbinieku formācijā Baznīcas vēstures studijām tiktu pievērsta pietiekama uzmanība, ieaudzināta “patiesa vēstures izjūta”. Šajā jēdzienā pāvests ietver ne tikai “padziļinātas un punktuālas zināšanas” par aizvadītajiem 20 kristietības gadsimtiem, bet arī “skaidru izpratni par cilvēka būtnes vēsturisko dimensiju”. “Neviens nevar patiesi pazīt sevi, kas viņš ir un kas vēlas būt rīt, neuzturot saikni, kas viņu saista ar iepriekšējām paaudzēm,” teikts vēstulē. Pāvests atzīmē, ka tas attiecas ne tikai uz katru cilvēku atsevišķi, bet arī plašākā līmenī uz kopienām.

 “Baznīcas vēsture ir jāmīl un jāstudē kā sava mamma, tāda, kāda tā ir”, raksta Romas bīskaps, “Baznīcas vēsture mums palīdz raudzīties uz reālo Baznīcu, lai varētu mīlēto to, kas patiešām eksistē. Tā ir mācījusies un turpina mācīties no savām kļūdām un saviem kritieniem. Šī Baznīca, kas atpazīst sevi arī vistumšākajos brīžos, spēj saprast pasaules, kurā dzīvo, traipus un ievainojumus. Ja tā centīsies pasauli atveseļot un palīdzēs tai augt, tad darīs to tādā pašā veidā, kādā cenšas atveseļot un likt augt pašai sev, neraugoties uz to, ka daudzreiz to nespēj.”

Izglītot kandidātus uz priesterību pāvesta skatījumā ir “acīmredzama nepieciešamība”, jo īpaši šajā laikā, kurā “priekšroka tiek dota vēstures izjūtas zudumam, kas raisa turpmāku šķelšanos”. “Ir manāma zināma veida “dekonstruktīvas” kultūras iespiešanās, kur cilvēka brīvība pretendē celt visu no nulles,” atzīmē pāvests.   

Vēstules turpinājumā Svētais tēvs vēršas pie visiem, ne tikai pie nākamajiem priesteriem, aicinot atjaunot savu vēstures izjūtu. Viņš brīdina, ka tad, ja kāds piedāvā ignorēt vēsturi, atteikties no savu senču pieredzes, nicināt to, kas ir pagājis un raudzīties tikai nākotnē, tas nozīmē, ka šis cilvēks vēlas, lai mēs atteiktos no savām saknēm, nekam citam neticētu, kā tikai viņa apsolījumiem un pakļautos viņa plāniem. Tā dara “dažādu krāsu ideoloģijas, kas iznīcina visu to, kas ir atšķirīgs un tādā veidā bez ierunām cer uzkundzēties citiem”.

Vēstures izjūta kļūst vēl nepieciešamāka laikā, kad izplatās tendence atteikties no atmiņas glabāšanas, vai veidot jaunu, dominējošo ideoloģiju prasībām atbilstošu atmiņu. Pagātnes un vēstures izdzēšanas, vai “tendenciozu” vēsturisko stāstu priekšā vēsturnieku darbs, vēstures pazīšana un plaša tās izplatīšana var kalpot par pretstatu vēstures mistifikācijai, savtīgu interešu vadītai pārrakstīšanai, karu, vajāšanu, ieroču ražošanas un pārdošanas, kā arī citas ļaunas rīcības attaisnošanai.

Pāvests atzīmē, ka šodien tiek izplatīta bieži vien nepatiesa, mākslīga un klaji melīga atmiņa un tajā pašā laikā pilsoniskajā sabiedrībā, tajā skaitā arī kristīgajās kopienās, ir vērojams vēstures zināšanu trūkums. Vēsturnieku loma un viņu iegūto rezultātu pazīšana šodien ir izšķiroši un tie var kalpot par pretindi nāvējošajam naida režīmam, kas balstās uz nezināšanu un aizspriedumiem. Tajā pašā laikā tieši pagātnes padziļināta izzināšana rāda, ka nedrīkstam aprobežoties ar tās ātru interpretāciju, atsakoties ievērot pagātnes sekas. Pagātnes un tagadnes realitāte nav vienkāršs fenomens, ko var reducēt uz bīstamiem vienkāršojumiem.

Pāvests atgādina par Jēzus ģenealoģiju, par kuru vēstīts Mateja Evaņģēlijā un norāda, ka “nekas tur nav vienkāršots, izdzēsts, vai izdomāts”. Kunga ģenealoģiju sastāda īsta vēsture, kur ir klātesoši daži “problemātiski, lai neteiktu vairāk” vārdi. Tajā, piemēram, ir izcelts ķēniņa Dāvida grēks (sal. Mt 1,6). Tomēr, viss beidzas un uzplaukst Marijā un Kristū (sal. Mt 1,16).

 “Ja tas ir noticis Pestīšanas vēsturē, tad līdzīgi notiek arī Baznīcas vēsturē. Kā teikts Vatikāna II koncila dekrētā “Ad gentes”, dažreiz Baznīca “pēc laimīga sākuma, sāpīgā kārtā ir pieredzējusi regresu, vai vismaz nonākusi neatbilstošā un nepietiekamā stāvoklī” (6). Arī Pastorālajā Konstitūcijā “Gaudium et spes” (43) atzīmēts, ka Baznīcas ilgajā vēsturē tās locekļu vidū ir bijuši klēra locekļi un laji, kuri nebija uzticīgi Dieva Garam.

Pāvesta vēstulē atgādināts arī, ka godīgas vēstures studijas Baznīcai palīdz labāk saprast savas attiecības ar dažādām tautām un šīm studijām ir jāizgaismo un jāinterpretē šo tautu smagākie un sarežģītākie brīži. Tāpēc Francisks aicina neaizmirst tādus notikumus, kā piemēram, “Shoah”, atombumbu nomešana uz Hirosimu un Nagasaki, vajāšanas, vergu tirdzniecība, etniskās iznīcināšanas dažādās zemēs, kā arī daudzus citus vēsturiskus faktus, kas liek kaunēties, ka esam cilvēki. Pāvests norāda, ka “bez atmiņas nav iespējams virzīties uz priekšu.” Viņš aicina glabāt atmiņu ne tikai par ļaunām, bet arī par labām lietām, par solidaritātes, piedošanas, brālīguma žestiem. “Piedot, nenozīmē aizmirst,” viņš piebilst.

 “Līdz ar atmiņu, vēsturiskās patiesības meklējumi ir nepieciešami, lai Baznīca varētu uzsākt, kā arī palīdzēt uzsākt sabiedrībā, godīgus un efektīvus sociālās izlīgšanas un miera ceļus,” teikts Svētā tēva vēstulē. Tās noslēgumā viņš dalās dažos savos novērojumos par Baznīcas vēstures studijām. Pirmais novērojums attiecas uz risku, ka šādas studijas var aprobežoties tikai ar hronoloģiju, vai pat kļūdainu apoloģētisku ievirzi, kas Baznīcas vēsturi var pārvērst vienīgi par pagājušo gadsimtu teoloģijas, vai garīguma balstu.

Otrais novērojums attiecas uz faktu, ka visā pasaulē mācīto Baznīcas vēsturi, šķiet, ietekmē vispārējs redukcionistisks raksturs, ar joprojām blakus esošo teoloģiju, kas pēc tam bieži vien izrādās nespējīga patiesi iesaistīties dialogā ar mūsdienu vīriešu un sieviešu dzīvo un eksistenciālo realitāti. Taču, Baznīcas vēsturi, ko māca kā daļu no teoloģijas, nevar atraut no sabiedrību vēstures.

Trešais pāvesta izteiktais novērojums pamatojas uz faktu, ka nākamo priesteru formācijas procesā joprojām ir jūtama ar avotiem nesaskaņota izglītība. Tā, piemēram, studentiem reti tiek radīti nosacījumi, lai tie lasītu tādus būtiskus kristietības senatnes tekstus, kā “Diogneta vēstule”, “Didahe”, vai “Mocekļu darbi”. 

Ceturtais novērojums attiecas uz vēstures pasniedzēju dedzību un spēju aizraut un iesaistīt.

Piektais novērojums skar saikni starp Baznīcas vēsturi un eklezioloģiju. Vēstures studijām ir ko dot tādas eklezioloģijas izstrādē, kas patiešām būtu vēsturiska un mistiska.

Sestais un pēdējais novērojums attiecas uz to cilvēku pēdu izdzēšanu, kuru balss gadsimtu gaitā netika uzklausīta. Līdz ar to ir grūti izdarīt precīzu vēsturisku rekonstrukciju. Tāpēc pāvests aicina Baznīcas vēsturniekus pielikt pūles, lai cik vien iespējams vairāk varētu izgaismot tā dēvēto “pēdējo” vaigu un rekonstruēt gan viņu sakāvju un piedzīvoto pāridarījumu vēsturi, gan arī viņu cilvēciskās un garīgās bagātības, piedāvājot instrumentus, kas palīdzētu saprast marģinalizācijas un atstumtības fenomenus šodien.

Pie šī pēdējā punkta pāvests piebilst, ka Baznīcas vēsture var palīdzēt iedziļināties moceklības pieredzē, apzinoties, ka nav Baznīcas vēstures bez moceklības, un ka nekad nevajadzētu pazaudēt šo dārgo atmiņu.

Izdarot vēstules kopsavilkumu, Francisks atgādina, ka runa ir par studijām, nevis virspusēju lasāmvielu, par Internet dzīlēs uzietiem aprakstiem. “Studijas ir vajadzīgas, lai uzdotu jautājumus, neļautu sevi anestezēt banalitātei, bet meklētu jēgu dzīvei,” raksta pāvests.