Izglītības iespēju atņemšana bērniem ir "kultūras genocīds"
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Uzrunā Francisks uzsvēra, ka pasaulei nav vajadzīgi miegaini ļaudis, kas tikai atkārto to, kas jau ir, bet tai ir vajadzīgi jauni horeogrāfi, jauni resursu, ko cilvēks nes sevī, interpretētāji, jauni sociālie dzejnieki. Viņš norādīja, ka nav vajadzīgi tādi izglītības modeļi, kas ir tikai “rezultātu fabrikas”, bez kultūras projekta, kas ļauj veidot cilvēkus, spējīgus palīdzēt pasaulei pāršķirt jaunu lappusi, izskaužot nevienlīdzību, endēmisko nabadzību un atstumtību. Pašreizējās pasaules patoloģijas nav nolemtība, kas mums būtu jāpieņem pasīvi. Skolām, universitātēm, kultūras centriem būtu jāmāca mūs vēlēties, būt izslāpušiem, sapņot, jo, kā teikts Otrajā Pētera vēstulē, mēs “gaidām jaunas debesis un jaunu zemi, kurā mājos taisnība” (3, 13).
Galvenais jautājums mūsu institūcijām ir šāds: “Ko mēs patiesībā gaidām?”. Iespējams, godīga atbilde būs vilšanās: panākumus pasaules acīs, godu atrasties “reitingā” vai pašsaglabāšanos. Protams, ja tas tā būtu, tas būtu par maz!
Pāvests mudināja klātesošos censties uztvert savu misiju izglītības un kultūras jomā kā aicinājumu paplašināt apvāršņus, tiekties pēc iekšējas vitalitātes, atbrīvot vietu jaunām iespējām, paplašināt dāvanas dimensijas, un tas notiek tad, kad dalāmies savā dāvanā ar citiem. Mūsu pienākums ir teikt pedagogam un māksliniekam: “Esiet pārbagāti, riskējiet!
Turpinājumā Francisks atgādināja, ka mums nav iemesla būt baiļu pārņemtiem. Pirmkārt, tāpēc, ka Kristus ir mūsu ceļvedis un ceļabiedrs. Otrkārt, tāpēc, ka mēs esam tāda kultūras un izglītības mantojuma glabātāji, kas ir lielāks par mums pašiem. Svētais tēvs minēja Augustīna, Efrēma Sīrieša, Akvīnas Tomasa, Edītes Šteinas, Blēza Paskāla un citu dižgaru mantojumu. “Šādu liecinieku pulka ieskauti, atbrīvosimies no pesimisma nastas. Pesimisms nav kristīgs”, viņš sacīja. “Ar visiem spēkiem apvienosimies, lai atbrīvotu cilvēkus no nihilisma ēnas, kas, iespējams, ir visbīstamākā mūsdienu kultūras sērga, jo tā ir tā, kas pretendē izdzēst cerību. Un neaizmirsīsim: cerība nepieviļ, tā ir spēks”.
Pāvests atzina, ka reizēm viņš gribētu kliegt ausī šim vēstures laikmetam: “Neaizmirstiet cerību!”. Viņš aicināja klātesošos Jubilejas gadā paplašināt šo saucienu. “Ir tik daudz darāmā: tagad ir laiks uzlocīt piedurknes”, viņš teica.
Šodien pasaulē ir vislielākais studentu skaits vēsturē. Aptuveni 110 miljoni bērnu pabeidz skolu. Šis skaitlis ir uzmundrinošs. Tomēr joprojām pastāv bēdīgas atšķirības, jo aptuveni 250 miljoni bērnu un pusaudžu neapmeklē skolu. Šādas situācijas mainīšana ir steidzams morāls pienākums, jo kultūras genocīds nenotiek tikai ar mantojuma iznīcināšanu – uzsvēra Francisks.
“Brāļi un māsas”, viņš sacīja, “kad mēs laupām bērniem viņu nākotni, tas ir kultūras genocīds, kad mēs viņiem nenodrošinām apstākļus, lai viņi kļūtu par to, par ko viņi varētu kļūt, ir kultūras genocīds. Kad mēs daudzviet redzam bērnus, kas rokas atkritumos, lai kaut ko pārdotu un tādā veidā varētu paēst. Padomāsim par cilvēces nākotni kopā ar šiem bērniem”.
Pāvests atzina, ka īpaši nozīmīga joma, kas iezīmē laikmeta pārmaiņas, ir milzīgais lēciens zinātnes attīstībā un tehnoloģiju inovācijās. Šodien mēs nevaram ignorēt, piemēram, mākslīgā intelekta ienākšanu mūsu dzīvē ar visām tā sekām. Šis fenomens izvirza būtiskus jautājumus. Tāpēc Romas bīskaps aicināja universitāšu pētniecības centrus iesaistīties pašreizējās revolūcijas izpētē, izgaismojot tās priekšrocības un briesmas.
Uzrunas noslēgumā pāvests atkārtoja: “Mēs nedrīkstam ļaut bailēm uzvarēt. Atcerieties, ka sarežģītas kultūras pārmaiņas bieži vien izrādās visauglīgākās un radošākās cilvēciskās domas attīstībai. Kontemplējot dzīvo Kristu, mēs iegūstam drosmi mesties nākotnē, paļaujoties uz Kunga vārdu, kas mūs izaicina: ‘Pārcelsimies uz otru krastu’ (Mk 4, 35)”. “Lūdzu, neesiet pensionēti pedagogi! Pedagogs vienmēr iet uz priekšu, vienmēr”, piekodināja Francisks.
