Novembrī pāvests aicina lūgties par vecākiem, kuri zaudējuši bērnu
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Bērna zaudējums ir tik mokošs un neizskaidrojams, ka standarta frāzes, ko nepavada reāla mīlestības pilna, delikāta un lūgšanu piepildīta tuvība, ir veltīgas – norāda Francisks. Tā ir tēma, par kuru viņš jau vairākkārt ir izteicies, un tagad viņš, kā parasti, atgriežas pie tās savā video vēstījumā. “Ko var pateikt vecākiem, kuri ir zaudējuši bērnu? Kā viņus mierināt?” – viņš jautā. “Tam nav vārdu”.
Tad, kad viens laulātais zaudē otru, viņš vai viņa kļūst par atraitni. Kad bērns zaudē vecākus, viņš kļūst bārenis. Tam ir savi apzīmējumi. Taču vecākiem, kuri zaudē bērnu, nav tamlīdzīga apzīmējuma. Nespēja izteikt bērna zaudējumu vārdos nav nebūt kaut kas mazsvarīgs. Tas vēl vairāk saasina šo traģēdiju. Tāpēc dažreiz mierinājuma vārdi ir tik banāli vai sentimentāli, ka tie neko nedod. Pat tad, ja tie tiek teikti ar vislabākajiem nodomiem, tie var iecirst vēl lielākas brūces.
“Lai sniegtu mierinājumu vecākiem, kas zaudējuši bērnu, ir nepieciešams viņus uzklausīt,” saka pāvests, “būt viņiem līdzās ar mīlestību un atbildīgi uzņemties rūpes pār viņu sāpēm, mierinot nospiestos tā, kā to darīja Jēzus Kristus”. Svētais tēvs aicina ticīgos veidot tuvības un maiguma audeklu. Ticība, ko pavada citu ģimeņu sniegtais mierinājums, var būt ļoti svarīgs sāpes remdējošs līdzeklis un pēc tik briesmīgas traģēdijas atdzīvināt cerību. Tāpēc pāvests mudina lūgties:
Publicētajā video mēs varam redzēt Serēnas bēdas, kura Romas Džemelli slimnīcā metās pāvesta Franciska apskāvienos, raudot par savu mazo Andželiku, kura nupat bija nomirusi no kādas ģenētiskas slimības. Tur ir Frančesko vecāki – Luka un Paula. Viņu 18 gadus jauno dēlu 2022. gadā notrieca automašīna. Kopš tā laika nav bijis nevienas dienas, kad viņi neatgrieztos negadījuma vietā vai neatnestu kādu ziedu uz viņa kapa. Video redzam arī Viljama mammas Janetes bēdas, jo Viljamu – par to, ka viņš iestājās pret vardarbību – 21 gada vecumā nogalināja bandas.
Materiālā tomēr netrūkst arī tādu attēlu, kas pievērš skatītāja uzmanību traumas pārvarēšanai. Tur, piemēram, ir redzami Nainas kopienas dzīves fragmenti. Tā ir kopiena, kas reizi mēnesī pulcina ap sevi ģimenes, kas zaudējušas bērnu. Nosaukums ir cēlies no vietas netālu no Nācaretes, kur Jēzus satika atraitni, kuras vienīgais bērns bija miris, un bez vārdiem pieskārās mirušā bērna zārkam. Tā ir zīme, ka žesti tik lielu sāpju priekšā ir daudz svarīgāki par vārdiem.
Tieši Nainas grupai, ar kuru pāvests tikās pirms gada, viņš atgādināja, ka “būt kristietim nozīmē rūpēties par tiem, kas ir ievainoti un cieš, lai iedegtu mazas gaismiņas tur, kur viss šķiet zudis”. Un, saskaroties ar bērna nāvi, kas saistās ar milzīgām ciešanām un kuras nekad nedrīkst banalizēt ar tukšiem vārdiem un virspusējām atbildēm, rūpēties par ievainotajiem vispirms nozīmē “zināt, kā raudāt kopā” un “kopā nest sāpju kliedzienu pie Jēzus”.
