Pāvests Pasaules trūkumcietēju dienā: "Lūdzu, neaizmirsīsim nabagus"

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Parastā liturģiskā laika 33. svētdienā Baznīca atzīmēja 8. Pasaules trūkumcietēju dienu. Šogad tai bija izvēlēta tēma “Nabagu lūgšana paceļas pie Dieva” (Sīr 21, 5). Šādu dienu pāvests iedibināja 2017. gadā, lai pievērstu sabiedrības uzmanību grūtībās nonākušajiem cilvēkiem, kas ikdienā dzīvo mums visiem līdzās. Francisks uzsver, ka nabadzīgajiem ir priviliģēta vieta Dieva sirdī, kurš ir uzmanīgs un tuvs pret katru no viņiem. Viņš atgādina, ka no mūsu ticības Kristum, kurš kļuva nabags un vienmēr ir tuvu nabagiem un atstumtajiem, izriet rūpes par vispamestāko sabiedrības locekļu integrētu attīstību.

Pašā tumsas un posta stundā, tieši tad, kad šķiet, ka viss sabrūk, Dievs nāk, Dievs tuvojas, Dievs mūs sapulcina kopā, lai mūs glābtu – sacīja pāvests 17. novembra Svētās Mises homīlijā, komentējot šīs dienas Evaņģēlija fragmentu par pasaules beigām. Viņš atgādināja, ka Jēzus mūs aicina būt redzīgākiem, ar asāku skatienu, lai spētu saskatīt vēstures notikumu būtību un atklātu, ka pat tad, kad mūsu sirds piedzīvo nemierpilnas bailes, pastāv nesatricināma cerība. Svētais tēvs uzrunas turpinājumā pievērsās trauksmei un cerībai, kas, kā viņš teica, vienmēr izaicina viena otru uz dueli mūsu sirdīs.

Bads, kari un nevainīgu cilvēku nāve

Pirmkārt, trauksme. “Tā ir plaši izplatīta sajūta mūsdienās, kad sociālā komunikācija paplašina problēmas un ievainojumus, padarot pasauli mazāk drošu un nākotni nedrošāku,” sacīja pāvests. Bads un slāpes nomāc tik daudzus cilvēkus, mēs redzam kara šausmas un nevainīgus cilvēkus zaudējam dzīvību. Viņš brīdināja, ka, saskaroties ar šādu situāciju, “mums pastāv risks ļauties mazdūšībai un neapzināties Dieva klātbūtni vēstures drāmas centrā”. Netaisnību, kas izraisa nabadzīgo cilvēku ciešanas, priekšā, pāvests pauda nožēlu par “to ļaužu ierasto rezignētību, kuri ērtības vai slinkuma dēļ domā, ka ‘tā pasaulē iet’”.

Tad pati kristīgā ticība kļūst par neko vairāk kā nekaitīgu dievbijību, kas netraucē šīs pasaules varām un nepanāk konkrētu iesaistīšanos žēlsirdības darbos – uzsvēra Francisks. Skaidrojot Evaņģēlijā attēloto apokaliptisko ainu, Romas bīskaps norādīja, ka, “kamēr pieaug nevienlīdzība un ekonomika soda vājākos, kamēr sabiedrība nododas naudas un patēriņa elkdievībai, nabadzīgajiem un atstumtajiem bieži vien nekas cits neatliek kā turpināt gaidīt”.

Cerība

Taču visās šajās sāpīgajās situācijās Jēzus atdzīvina cerību. Viņš plaši paver apvārsni, paplašina mūsu skatienu, lai mēs, neraugoties uz nestabilitāti un ciešanām pasaulē, iemācītos aptvert Dieva mīlestības klātbūtni. Dievs mums ir līdzās, Viņš neatstāj mūs, Viņš darbojas, lai mūs glābtu – skaidroja pāvests. “Jo tieši tad, kad saule aptumsīs, mēness pārstās spīdēt un zvaigznes kritīs no debesīm, kā teikts Evaņģēlijā, «ieraudzīs Cilvēka Dēlu atnākam padebešos ar lielu spēku un godību»; un «Viņš tad sapulcinās savus izredzētos no četriem zemes vējiem, no zemes malām līdz pat debesu augstumiem»”.

Līdzcietība un žēlsirdība

Francisks norādīja, ka kristiešiem, kas dzīvo vienoti ar Svēto Garu, ir jāsēj pasaulē šī cerība, lai iedegtu taisnīguma un solidaritātes gaismu, kamēr noslēgtās pasaules ēnas kļūst aizvien biezākas. “Tieši mūsu dzīvei, kas piesātināta ar līdzjūtību un žēlsirdību, jākļūst par Kunga klātbūtnes zīmi, vienmēr esot tuvu nabadzīgo ciešanām, lai atvieglotu viņu ievainojumus un mainītu viņu likteni,” uzsvēra pāvests. Svētais tēvs mudināja neaizmirst, ka “kristīgajai cerībai, kas piepildījās Jēzū un īstenojas Viņa valstībā, esam vajadzīgi mēs un mūsu apņēmība, ticība, kas darbojas mīlestībā, kristieši, kas nenovēršas”. Romas bīskaps arī atgādināja, ka ir iespējams uzlabot “realitāti, kas mūs ieskauj”, rūpējoties par vidi, kurā dzīvojam, neatlaidīgi tiecoties pēc taisnīguma, daloties savos labumos ar visnabadzīgākajiem un iesaistoties sociālajā dzīvē un politikā. Viņš aicināja ticīgos padomāt:

“Vai man ir tāda pati līdzjūtība kā Kungam pret nabagiem, pret tiem, kam nav darba, kam nav ēdiena, kurus sabiedrība atstumj? Un mums jāskatās ne tikai uz lielajām pasaules nabadzības problēmām, bet arī uz to mazumiņu, ko mēs visi varam darīt katru dienu ar savu dzīvesveidu, ar savu uzmanību un rūpēm par vidi, kurā dzīvojam, ar savu neatlaidīgo tiekšanos pēc taisnīguma, ar dalīšanos savos labumos ar nabadzīgākajiem, ar savu sociālo un politisko apņemšanos uzlabot apkārtējo realitāti. Mums tas var likties maz, bet mūsu mazumiņš būs kā pirmās lapas, kas uzplaukušas uz vīģes koka, mūsu mazumiņš būs kā priekšnojauta vasarai, kas jau tuvojas”.

Aicinājums neaizmirst trūkumcietējus

Noslēdzot homīliju, pāvests Francisks atgādināja kardināla Martini teikto, ka mēs kļūstam par Jēzus Baznīcu tādā mērā, kādā kalpojam nabagajiem, jo tikai tādā veidā Baznīca kļūst pati par sevi, tas ir, par visiem atvērtu namu, par Dieva līdzjūtības vietu katra cilvēka dzīvei. “Es to saku Baznīcai, es to saku valstu valdībām, es to saku starptautiskajām organizācijām, es to saku ikvienam: lūdzu, neaizmirsīsim nabagus,” piekodināja pāvests.