Pāvests katoļu skolām: "Mācīties saskatīt pasauli tās komplicētībā!"
Inese Šteinerte - Vatikāns
Uzrunājot simpozija dalībniekus, pāvests uzsvēra, ka izglītībai nevajadzētu aprobežoties ar satura nodošanu, jo tas ir tikai viens izglītības aspekts, bet tās uzdevums ir pārveidot dzīvi. Tā ir ne tikai formulu atkārtošana, bet mācīšanās saskatīt pasauli visā tās komplicētībā.
Pāvests atgādināja, ka šis stils ir skaidri redzams Jēzus pedagoģijā. To var rast Viņa teiktajās līdzībās. Kungs nerunā abstraktā veidā, tādā, ko var saprast tikai elitāras ļaužu grupas, bet gan vienkāršā, visiem pieejamā valodā, kuru saprot visi. “Līdzība ir stāsts, kurš tam, kurš to klausās, ļauj ienākt stāstītajā, iesaistoties un konfrontējoties ar personāžiem,” teica pāvests. Viņš paskaidroja, ka Jēzus vēlas panākt, lai klausītājs nepaliek tikai vēsts adresāts vien, bet pats tajā iesaistās.
Aplūkojis Jēzus stilu, Francisks brīdināja, ka pašreiz notiekošā globalizācija sastāda risku izglītībai nonivelējot dažas programmas, kas bieži vien tiek pakļautas politiskām un ekonomiskām interesēm. Šī vienveidība sevī slēpj ideoloģisku nosacījumu formas, kas falsificē izglītojošo darbu, padarot to nevis par cilvēka cieņas un patiesības meklējumu instrumentu, bet gan par tādu, kurš kalpo pavisam citiem mērķiem. “Ideoloģija tevi vienmēr “pazemina”, tā neļauj tev attīstīties,” norādīja pāvests un aicināja uzmanīties no “kārtējām ideoloģijām”.
“Tā kā nevaram mainīt pasauli, nemainot izglītību,” turpināja Francisks, “ir kopā jāapdomā veids, kā šīs pārmaiņas uzsākt un vadīt”. Pāvests atzīmēja, ka “uniservitate” tīkls, ko izveidojis Latīņamerikas centrs “Aprendizaje y Servicio Solidario”, ir izstrādājis pedagoģisko “service learning”, jeb “kalpojuma mācīšanās” metodi, lielu uzmanību pievēršot kopienas atbildībai caur sociālajiem projektiem, kas veido studentu akadēmiskā procesa integrālu daļu.
Lai skola, vai universitāte būtu “katoliskas”, nepietiek ar šī vārda pievienošanu savam nosaukumam, bet ir jāattīsta tāds pedagoģisks un didaktisks stils, kas atbilst Evaņģēlija mācībai. Pāvests atzīmēja, ka “uniservitate” atbilst Globālā Izglītības pakta nosacījumiem, ja tiek attīstīti visus ietveroši formācijas ceļi. Viņš minēja, ka personas patiesa izaugsme prasa dažāda veida devumu – gan zinātnisko, politisko, mākslas, sporta utt. Izglītība nebeidzas līdz ar iznākšanu no skolas, vai bibliotēkas. Tā turpinās dzīvē, turpinās ik dienas tiekoties ar citiem. “Uzklausīt otru, veikt dialogu – tas ir izglītības ceļš,” teica pāvests.
Francisks aicināja attīstīt tādas “alianses”, kas veicinātu mieru, taisnību un visu tautu pieņemšanu, paplašinot savus apvāršņus ar aizvien intensīvāku sadarbību. Šādas “alianses” var veicināt dialogu starp reliģijām un attīstīt rūpes par planētu – mūsu kopējo namu. “Šāda izaicinājuma priekšā,” sacīja pāvests, “visas katoļu skolas ir aicinātas drosmīgi izdarīt nepieciešamās pārmaiņas, savu aktivitāti pakārtojot Jēzus, mūsu Skolotāja mācībai.”
Atsaucoties uz Apustuliskajā pamudinājumā “Evangelii gaudium” izteiktajiem diviem principiem “realitāte ir pārāka par ideju” un “viss ir pārāks par partikulāro”, pāvests vispirms norādīja, ka pedagoģiskajiem projektiem studenti ir jāieved kontaktā ar apkārtējo realitāti, lai no gūtās pieredzes, viņi iemācās pārveidot pasauli nevis savā labā, bet kalpojuma garā citiem. Ir jābūt kontaktā ar realitāti, lai nekristu par idejas vergiem. Otrkārt, katoliskajai izglītībai ir jāveicina “izzināšanas kultūra”, mācoties uzdot jautājumus gluži tāpat, kā to dara bērni, ikreiz jautājot “kāpēc?”
Uzrunas noslēgumā pāvests atzīmēja, ka šodien, iespējams, vislielākais ienaidnieks brieduma ceļā, ir ideoloģijas. Viņš piebilda, ka tās neļauj augt.
