Pāvests pieņem audiencē zvejniekus un sanitāros darbiniekus
Inese Šteinerte - Vatikāns
Evaņģēlijā zvejnieku darbs tiek attēlots kā smags un nogurdinošs, tāds, kurš ne vienmēr nes gaidītos rezultātus. Pāvests atzīmēja, ka arī šodien tas prasa upurus un neatlaidību, jo īpaši jauno problēmu priekšā – aizvien pieaugošo izmaksu, birokrātijas un lielo kompāniju radītās konkurences dēļ. “Taču zvejniekus tas nebaida, tieši pretēji, vēl vairāk izceļ viņiem raksturīgo īpašību –vienotību,” sacīja pāvests. Viņš atzīmēja, ka izmetot tīklus, ir jānopūlas kopā kā komandai, vai vēl labāk, kā kopienai, kurā katram ir sava loma un rezultāts ir atkarīgs no visu kopējā devuma. Tādējādi, zveja kļūst par dzīves skolu. Jēzus zveju izmanto kā simbolu, lai norādītu uz apustuļu paaicinājumu: “Nāciet man līdzi un es jūs padarīšu par cilvēku zvejniekiem” (Mk 1,17).
Pāvests novēlēja zvejniekus viņu debesīgā aizbildņa, svētā Franciska no Paulas aizbildniecībai un turpinājumā pievērsās sanitāriem. Temats, ko viņi aplūko Pontifikālajā Laterāna universitātē notiekošajā sanāksmē, saucas “Universālums un ilgtspējīga attīstība”. Kā norādīja pāvests, tas liek uzdot jautājumu, kādā situācijā šobrīd atrodas Eiropas nacionālās sanitārās sistēmas. Atzīmējis, ka arī sanitāriem ir svarīgi strādāt komandā, Francisks pieskārās diviem aspektiem, kas ir raksturīgi viņu darbam.
Pirmais aspekts ir rūpes par tiem, kas sanitāriem uzticēti. Taču, arī viņiem pašiem ir nepieciešams tuvāko atbalsts. Ilgās un nogurdinošās slodzes, kā arī smagums, kas sirdī paliek, redzot sev uzticēto pacientu sāpes, prasa mierinājumu un dziedināšanu pašiem. Tāpēc, pāvests aicināja atbalstīt citam citu, kā arī visiem atzīt sanitāru dāsnumu, novērtēt viņu darbu un izturēties pret viņiem ar cieņu.
Otrais aspekts ir līdzjūtība pret tā dēvētajiem “pēdējiem”. Kā jau teikts, “neviens nav tik pašpietiekams, ka viņam nebūtu vajadzīga palīdzība”. Līdzīgā veidā “neviens nevar būt tik marģināls, ka viņu nevajadzētu aprūpēt”. Francisks atgādināja, ka Eiropas sanitārajām sistēmām un pakalpojumiem šajā ziņā ir sena iejūtības vēsture, jo īpaši pret tiem, kurus nav sasniegusi valdošā “sistēma”, proti, pret “atsumtajiem”. Šajā ziņā pāvests aicināja atcerēties daudzus svētos reliģisko ordeņu un kongregāciju locekļus, kuri gadsimtu gaitā ir dibinājuši aprūpes namus slimniekiem un svētceļniekiem. Viņu vidū ir bijuši svētais Jānis no Dieva, svētais Džuzepe Moskati, svētā Terēze no Kalkutas un daudzi citi. Pāvests aicināja sanitārus no iekšienes animēt sanitārās sistēmas, lai neviens netiktu pamests novārtā.
Tikšanās noslēgumā, uzrunājot, gan zvejniekus, gan sanitārus, pāvests atzīmēja, ka kopā ar viņiem ir ieradušies arī viņu ģimeņu locekļi. Svētais tēvs izcēla ģimenes lomu, atgādinot, ka tā ir sabiedrības pamatšūniņa. Tā ir ļoti būtiska abu profesiju pārstāvjiem. Ģimenes locekļi dalās upurī, piemērojoties laikiem un ritmiem, ko prasa zvejnieku un sanitāru darbs. Tā nav tikai profesija, bet “māksla”. Tātad, tā aptver visu personu un tās vidi. Pāvests novēlēja glabāt labas attiecības ģimenē, nosaucot tās par “zālēm” gan veselajiem, gan slimajiem. Savukārt, “izolēšanās un individuālisms paver durvis cerības zaudēšanai, bet tas liek saslimt dvēselei un bieži vien arī miesai,” teica Francisks. Pirms dot savu apustulisko svētību zvejniekiem un sanitāriem, Svētais tēvs viņus uzticēja Dievmātes pavadībai un aicināja palūgties par sevi.
