Pirms žēloties, padomāt, ka daudziem nav vispār nekā
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Iesākot uzrunu, Francisks atzīmēja, ka klosteris jau kopš savas pastāvēšanas sākumiem apvieno kontemplatīvo dzīvi ar kalpošanu kristīgās izglītības laukā. “Un, iespējams”, viņš teica, “daudzi no jums ar šīm klostermāsām saskārās skolas laikā”. Šajā sakarā pāvests norādīja, ka ir svarīgi, lai tieši kontemplācija būtu tas avots, no kā dzimst kalpošana un apustulāts. To ir svarīgi apzināties īpaši šajā Lūgšanas gadā.
Svētais tēvs izteica vēlēšanos, lai klātesošie svētceļnieki aiznes augustīniešu māsām viņa svētību, kā arī aicināja viņas lūgties par Romas bīskapu un pašām būt par iekšējās dzīves paraugu citiem. “Lai māsas būtu lūgšanas mākslas skolotājas”, viņš sacīja, “lai tādā veidā skolā starp visām zinībām, ko tās nodod tālāk bērniem, īpaši izceltos spēja sarunāties ar Dievu, spēja Viņu klausīties, sajust Viņa klātbūtni ikvienā dzīves mirklī un paklausīgi sekot Viņa iedvesmām”.
Uzrunas turpinājumā pāvests mudināja svētceļniekus nekad nezaudēt prieku un humora izjūtu. “Kad kristietis, vēl jo vairāk klostermāsa, klosterbrālis, zaudē humora izjūtu, viņš ‘ieskābst’, un ir tik skumji redzēt ‘ieskābušu’ priesteri, klosterbrāli, klostermāsu”, viņš sacīja. “Tie ir etiķa konservanti. Vienmēr jābūt ar smaidu un labu humoru. Es aicinu jūs katru dienu skaitīt ļoti skaistu svētā Tomasa Mora lūgšanu, lai lūgtu humora izjūtu. Vai jūs to zināt?” Francisks piebilda, ka humora izjūta uztur cilvēkus “svaigus” kalpošanā Dievam. “Noskumis svētais ir skumīgs svētais”, viņš sacīja.
Svētums vienmēr ir saistīts ar dzīvesprieku. Romas bīskaps aicināja spāņu ticīgos vienmēr smaidīt, taču tā, lai šis smaids ir neviltots un patiess. Tam jānāk no sirds. Tai pat laikā viņš atzina, ka šajās dienās Spānijai ir par ko skumt, un apliecināja savu garīgo tuvību šīs zemes iedzīvotājiem, kurus piemeklēja postoši plūdi.
Pāvests arī pastāstīja, ka iepriekšējā dienā vietā, kur notika vispārējā audience, tika novietota Atstumto ļaužu Dievmātes (Virgen de los Desamparados) statuja. Cilvēki Valensijā ļoti cieš. “Un šobrīd šķiet, ka arī Barselonā ir problēmas”, viņš sacīja, “bet tagad viņi mazliet zina, kā ar tām tikt galā, viņi rīkojas, viņi tās ierobežo”. “Un tas liek man dot jums vēl kādu padomu: vienmēr sirdī paturēt citu cilvēku vajadzības. Vai jūs zināt, ka ir cilvēki, kuriem nav darba? Un, kad kāds iet sūdzēties, jo viņam ir daudz darba, padomājiet par tiem, kuriem darba nav. Ir cilvēki, kuri nespēj samaksāt īri un ir izlikti mājām, un, kad cilvēks atnāk uz klosteri, draudzi, padomājiet, ka jums tas viss ir par velti”. Kad cilvēks atrodas savā draudzes namā, savā klosterī, un sniegotās un lietainās dienās ir labi pasargāts, padomājiet, ka ir cilvēki, kas guļ ārā, zem jebkā”.
“Tomēr nezaudējiet labu garastāvokli”, aicināja pāvests, kurš noslēgumā nolasīja klātesošajiem kādu svētā Tomasa Mora lūgšanu, un aicināja viņus skaitīt to katru dienu.
