Sirakūzu arhidiecēze svin svētajai Lūcijai veltīto gadu
Inese Lūcija Šteinerte - Vatikāns
“Mīlestība, kas sirakūziešus saista ar svēto Lūciju, ir atdzīvinājusi viņos vienu no senākajām kristiešu atziņām, ka “Dievs ir gaisma un ka Viņā nav nekādas tumsības” (1 Jņ 1,5),” raksta pāvests. Apustulis Jānis, kurš ir šīs atziņas autors, tūlīt piemetina: “ja mēs sakām, ka mums ir sadraudzība ar Viņu, bet staigājam tumsībā, tad melojam un nedarām patiesību. Bet ja mēs staigājam gaismā, tā kā Viņš ir gaismā, tad mums ir sadraudzība savā starpā” (1 Jņ 1,6-7).
13. decembrī, dienā, kad Baznīca pieminēja svēto Lūciju, pāvests Sirakūzu arhibīskapam un visai arhidiecēzei novēlēja, lai šie pestīšanas vārdi arī šodien kalpo par orientieri ceļā un Evaņģēlija garā atjauno ģimeņu, ekleziālās un sociālās saites, kuras ir ieaustas Sirakūzu pilsētas audeklā.
Svētās Lūcijas ķermeņa relikvijas uz Sirakūzu ir atvestas no Venēcijas, kur tās glabājas jau 8 gadsimtus. Starp abām pilsētām, viena no kurām atrodas Itālijas dienvidos – Sicīlijā, bet otra ziemeļos, pastāv sadraudzība. Pāvests atzīmē, ka svētās Lūcijas statuja – zeltkaļa Pjetro Ridzo darbs, kas rotā Sirakūzu Domu, izstaro cieņu un spēju raudzīties tālēs. Francisks norāda, ka šāda spēja piemīt daudzām kristīgajām sievietēm. “Mums ir nepieciešams viņu darbs un vārds Baznīcā, kura iziet, lai kļūtu par raugu un gaismu kultūrā un sadzīvē,” raksta pāvests. Viņš piebilst, ka vēl jo vairāk tas ir nepieciešams Vidusjūras baseina valstīs, kas ir civilizācijas un humānisma šūpulis, bet, kas šodien traģiskā veidā ir kļuvis par netaisnību un nelīdzsvarotības centru. Francisks novēl, lai svētās Lūcijas moceklība māca mums raudāt, just līdzi citu ciešanām un izrādīt maigumu. “Šie ir ne tikai kristīgie, bet arī politiskie tikumi, raksta Romas bīskaps, “tie liecina par patieso spēku, kas ceļ pilsētu. Tie dod mums acis, lai redzētu, to redzi, kuru dramatiskā veidā liek zaudēt iejūtības trūkums. Cik svarīgi ir lūgties, lai mūsu acis atveseļojas!”
Vēstulē teikts, ka paliekot gaismas pusē, arī mēs kļūstam pakļauti iespējamai moceklībai. Varbūt neviens mums fiziski neuzbruks, tomēr izdarītā izvēle mums var atņemt daļu no miera. Runājot par mieru, Francisks atzīmē, ka ir tādas miera formas, kas līdzinās kapa klusumam. Mēs neesam klātesoši, gluži tā, it kā būtu jau miruši, vai arī esam klāt, taču līdzināmies kapiem – skaistiem no ārpuses, bet tukšiem iekšā. Tomēr, mēs izvēlamies dzīvību. Kristieši nevar citādi. “Un dzīvība parādījās un mēs to redzējām”, teikts apustuļa Jāņa 1. vēstulē (1,2).
“Sapulcēties ap svēto, šajā gadījumā ap svēto Lūciju Sirakūzās, nozīmē redzēt parādāmies dzīvību un izvēlēties palikt gaismas pusē,” raksta pāvests. Tas nozīmē “būt skaidriem, caurskatāmiem, godīgiem; ar citiem komunicēt atklātā, saprotamā, cieņpilnā veidā; atmest divkosību un nepiekrist noziedznieku uzstādījumiem; nebaidīties no grūtībām.” Francisks aicina nepagurt, izglītojot bērnus, pusaudžus un pieaugušos, sākot no sevis pašiem; ieklausīties sirdī; atzīt lieciniekus; audzināt kritisku pieeju; paklausīt sirdsapziņai. “Dievs ir gaisma un tās atspulgs ir brāļu un māsu kopiena, kuri ir nobrieduši brīvībā, kuri nepiemērojas tam, par ko skeptiķi saka, ka “nekas jau tur nemainīsies”. Svētie mums māca, kā iziet no personīgajām un kopienas slēptuvēm, kas ļauj ieturēt distanci no cilvēces drāmas kodola.
Sirakūzu arhibīskapu un visus ticīgos pāvests aicina neaizmirst uz saviem svētkiem aicināt brāļus un māsas, kuri visā pasaulē cieš no vajāšanām un netaisnībām. “Iekļaujiet migrantus, bēgļus, nabadzīgos, kuri mīt jums līdzās,” pamudina Francisks. Viņš dod savu apusttulisko svētību un novēl, lai svētā Lūcija un Asaru Dievmāte – “Madonna delle Lacrime”, kurai Sirakūzās ir uzcelta skaista svētnīca, pavada visus Sicīlijas salā dzīvojošos ļaudis.
