Kantalamessa: Marija izdzīvoja Adventu savā miesā

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Marija tāpat kā katra sieviete mātes cerībās zina, ko nozīmē gaidīt, un var arī mums palīdzēt gaidīt (šī vārda eksistenciālā nozīmē) Pestītāja atnākšanu. Tikšanās pirmajā reizē tēvs Kantalamessa runāja par Pasludināšanas notikumu, bet nākošās pārdomas būs veltītas Apmeklēšanai un Kristus piedzimšanai.

"Lūk, es esmu Kunga kalpone, lai man notiek pēc Tava vārda!" (Lk 1, 38) bija visgrandiozākais un visizšķirošākais ticības akts visā pasaules vēsturē – norādīja pāvesta nama teologs. Tas nebija viegls ticības akts. Tas saistījās ar lielu reālu risku. Tīri cilvēciski, Marija piedzīvoja lielu vientulību. Kurš gan noticēs, ka ieņemtais bērns ir "Svētā Gara darbs"? Viņa par to varēja tikt nomētāta ar akmeņiem. Tēvs Kantalamessa uzsvēra, ka īsta ticība nekad nav privilēģija vai gods, bet tā savā ziņā saistās ar nomiršanu.

Ko mēs varam mācīties no Marijas ticības? Kādas ir šīs ticības ekleziālās un personiskās sekas? Sprediķotājs norādīja, ka Dievmātes dzīves piemērs var mums palīdzēt ne tikai pieaugt privātā dievbijībā, bet arī padziļināt mūsu izpratni par Dieva Vārdu un Baznīcas problēmām.

Vispirms Marija mums parāda to, cik ticība ir svarīga. Ticība ir visa pamats – uzsvēra tēvs Kantalamessa. Pat Dieva žēlastība nevar darboties, ja nav ticības, kas to pieņemtu. Jēzus saka, ka Dieva darbs ir tas, lai mēs ticētu (sal. Jņ 6, 29). Ticība ir svarīga tāpēc, ka tā ir vienīgā, pateicoties kurai joprojām saņemam žēlastību par velti. Žēlastība un ticība ir divi pestīšanas pīlāri, un tie abi ir savstarpēji cieši saistīti.

Daži Marijas ticības aspekti var šodienas Baznīcai palīdzēt ticēt pilnīgāk. Mēģinot tos izgaismot, kapucīnu tēvs norādīja, ka Marijas ticības akts ir ļoti personisks, vienreizējs un neatkārtojams, taču reizē tam piemīt komunitārs raksturs. Viņa uzticas Dievam un pilnīgi uz Viņu paļaujas. Tās ir dziļas personiskas attiecības ar Dievu. Teologs skaidroja, ka to sauc par "subjektīvo" ticību, kur tiek likts akcents vairāk uz ticēšanu nekā uz to, kam ticam. Taču Marijas ticība ir arī ļoti "objektīva", komunitāra rakstura ticība. Marija tic ne tikai uz personisku Dievu, bet arī uz Izraēļa tautas Dievu, un atzīst Viņā apsolījumu Dievu, Ābrahama un viņa pēcnācēju Dievu.

Šajā sakarā tēvs Kantalamessa paskaidroja, ka ticēt nozīmē pievienoties Baznīcas "credo". Nepietiek tikai ar subjektīvu ticību, ar dziļi savā sirdī izteiktu atdošanos Dievam. Tādā veidā pastāv risks "iegrožot" Dievu kaut kādos savas izpratnes rāmjos, pa savam interpretēt Bībeli un beigu beigās nonākt pie tā, ka ticam nevis uz Dievu, bet īstenībā paši sev, un ka visa šī nesatricināmā paļāvība uz Dievu vairs ir nekas cits kā paļāvība un balstīšanās uz sevi.

Tāpat nepietiek arī tikai ar objektīvu un dogmatisku ticību, ja tā neved pie dziļa, personīga kontakta ar Dievu. Ja mums nav dzīvu attiecību ar Dievu, tad mūsu ticība ir nedzīva. Tā ir tikai no malas, no ārpuses uzvelta ticība, kas sabrūk tiklīdz kā nonākam krīzē. Pietiek, lai kaut kāda iemesla dēļ starp mums un institūciju, tas ir, Baznīcu rastos plaisa, lai nomirtu arī mūsu ticība. Teologs atzīmēja, ka var gadīties, ka kristietis nonāk līdz dzīves beigām tā arī nekad brīvi un personīgi neapliecinājis savu ticību.

Tātad, ir jātic personīgi, bet Baznīcā, ticēt Baznīcā, bet personīgi – uzsvēra tēvs Kantalamessa. Baznīcas dogmatiskā ticība "nenogalina" ticības personīgo aktu un spontānumu, bet, tieši otrādi, to pasargā un palīdz saglabāt, ļaujot man iepazīt un apskaut Dievu, kas ir bezgala lielāks nekā es savā niecīgumā vispār varēju iedomāties. Neviena radība ar savu ticības aktu nav spējīga pilnībā aptvert Dievu, apjaust visu to, ko par viņu varam zināt. Baznīcas ticība ir kā lielais leņķis, pateicoties kuram, salīdzinot ar parasto objektīvu, varam "uzņemt kopbildi", saskatīt kopainu, daudz plašāku panorāmu. Pievienojoties Baznīcas ticībai, manu priekšgājēju ticība kļūst par manu ticību. Apustuļi, mocekļi, Baznīcas doktori to ir atstājuši mantojumā visai Baznīcai. Šādai ticībai ir milzīgs spēks.

Tēvs Kantalamessa norādīja, ka, kontemplējot Marijas ticību, mēs esam aicināti atjaunot savu ticību un paļāvību uz Dievu un teikt viņam izlēmīgu "amen" jeb "lai notiek". Dievs ar savu žēlastību nāk mums palīgā, neierobežojot mūsu brīvību. Teologs piebilda, ka esam aicināti teikt šo "amen" ar prieku un no sirds, bet nevis rezignēti, jo zinām, ka Dievs, būdams mīlestība, ir paredzējis mums kaut ko daudz labāku un skaistāku nekā mēs varam iedomāties. Sakot Dievam "lai notiek", īstenojas mūsu dzīves jēga un tiek piešķirta tai tās patiesā cieņa.